Mākslinieki ir kā jutīgi uztvērēji, kuri fiksē laikmeta vibrācijas – ne vien sociālpolitiskā, bet arī iekšējā, eksistenciālā līmenī. Sandra Krastiņa savā daiļradē veido jutīgu, bet precīzu emocionālās realitātes kartējumu, kur personiskais kļūst par durvīm uz vispārējo. Līdzīgi kā skatienam, kas, ilgstoši fokusējoties uz vienu punktu, pēkšņi piedāvā kopainas redzējumu. Viņas glezniecībā individuālā pieredze pāraug savas robežas. Tā ir transformācija no sajūtu pašportreta uz cilvēka stāvokļa vispārinājumu. Tas, kas sākas kā klusa saruna ar sevi, kļūst par izsvērtu laikmeta liecību, laika gara fiksāciju.
Izstāde Sajūtu topogrāfija. Retrospekcija uzmanību vērš uz ideju pārmantojamību Sandras Krastiņas daiļradē. Proti, izstādei izvēlētie gleznu cikli attiecas uz dažādiem mākslinieces meklējumu posmiem. Īpaša nozīme tiek pievērsta ideju un glezniecības atradumu metafizikai, skaidrojot, kā no viena suverēna gleznu cikla māksliniece nokļūst pie nākamā, kā nejaušs atradums kļūst par nākamo izpētes motīvu.