To vispār ir gandrīz neiespējami aptvert – pirms kādiem 65 gadiem, kad lielākā daļa no mums vēl nemaz nebija dzimuši, Rīgas kinostudijā ieradās jauns puisis un sāka strādāt par "ķīniešu brīvprātīgo", kā tolaik jokoja, bez atalgojuma palīdzēdams filmēšanas laukumā. Drīz viņš jau tika paaugstināts par operatora asistentu, tika pie kinokameras un laimīgā kārtā satikās ar tikpat talantīgiem domubiedriem; tā piedzima Latvijas dokumentālais kino šī vārda mākslinieciskajā un kultūrvēsturiskajā nozīmē. Vēl jo brīnumaināks ir fakts, ka pēc šiem 65 gadiem mēs visi esam laikabiedri un klasiķis Ivars Seleckis ir kļuvis par Latvijas dokumentālā kino vēstures iemiesojumu – viņš kā operators un vēlāk kā režisors strādājis gandrīz visās nozīmīgākajās zelta fonda filmās, vairākkārt pats ar saviem darbiem norādījis jaunus virzienus sekotājiem un teorētiķiem; 90. gadu apjukuma laikos tieši Ivars Seleckis vienīgais prata atrast iespējas un nepārtraukt darbu, veidojot pilnmetrāžas dokumentālās filmas; viņš nav apstājies nekad un neapstājas arī tagad, 90 gadu jubileju 22. septembrī sagaidot ar jaunas pilnmetrāžas filmas pirmizrādi.
Likumsakarīga un apsveicama ir Latvijas kultūras institūciju vēlēšanās Ivara Selecka jubileju svinēt daudz plašāk, piedāvājot skatītājiem dažādās platformās un formātos apgūt meistara radošo mantojumu gan tiešsaistē, gan klātienē. Droši vien uzmanības fokusa punkti katram skatītājam būs citi, es izcelšu savējos (pilnīgāks pārskats par Ivara Selecka jubilejas pasākumiem atrodams Nacionālā kino centra mājaslapā un arī šur tur kultūras ziņu teritorijā).
Ēterā un tiešsaistē
Pirmkārt, jāievēro, ka Ivara Selecka dažādu gadu filmas publiskajā telpā parādās jau pirms konkrētā jubilejas datuma. Piemēram, savu programmu izveidojusi Latvijas Televīzija, kurā cita starpā pilnā garumā varēs noskatīties Ivara Selecka "firmas zīmi" – Šķērsielas triloģiju, aptuveni ar desmit gadu intervālu uzņemtas filmas (1988, 1999, 2013) par vienas mazas Rīgas ieliņas iedzīvotājiem –, un vērts atcerēties, ka pirmā filma Šķērsiela (1988) ir viena no pasaulē visvairāk apbalvotajām Latvijas dokumentālajām filmām. Otrkārt, LTV programmā iekļauta arī 70. gadu Latvijā vispopulārākā dokumentālā filma Sieviete, kuru gaida? (1978) – tobrīd ļoti drosmīgs, bet šobrīd jau pavisam eksotisks atgādinājums par padomjlaika sabiedrības skatījumu uz sievietes lomu, pienākumiem un iespējām.
Piektdien, 20. septembrī, savas jubilāram veltītās kolekcijas atklās divi tiešsaistes resursi – Latvijas Nacionālā arhīva vietnē redzidzirdilatviju.lv būs atrodams visplašākais "Ivara Selecka kosmoss", jo arhīvs glabā apjomīgu jubilāra filmu, kinožurnālu un fotogrāfiju fondu, kura pilnīga izpētīšana varētu aizņemt nedēļas un mēnešus. Savukārt Nacionālā kino centra portālā Filmas.lv tiks atlasīta koncentrēta jubilejas kolekcija, kas pievērsīs uzmanību zīmīgākajiem pieturpunktiem operatora un režisora mūža darbā. Kā kinooperators Seleckis visvairāk strādājis kopā ar režisoru Aivaru Freimani un uzņēmis lielu daļu hrestomātisko poētiskā kino darbu (starp tiem arī īpaši atraktīvās un neparastās Kuldīgas freskas (1966), XX gadsimta vidus kinematogrāfiskās brīvības manifestu), bet režisora statusā jau ar filmu Valmieras meitenes (1970) sācis pievērsties sociāli nozīmīgiem jautājumiem.
Portāla Filmas.lv kolekcija atgādinās arī faktu, ka Ivars Seleckis kā operators inscenētājs dažkārt darbojies aktierkino teritorijā: šo šķautni izcels arī jaunākās Filmas arheoloģijas pirmizrāde LTV ēterā 21. septembrī, šoreiz par spēlfilmu Zobena ēnā (1976).
Klātienē un pēc tam
Ivara Selecka dzimšanas dienas datums ir 22. septembris, un šajā svētdienā svinēšana koncentrēsies kinoteātrī Splendid Palace, kur jubilāra filmas demonstrēs jau no pusdienlaika – Latvijas Kinematogrāfistu savienība rīko divus bezmaksas kinoseansus, kuriem filmas izvēlējies pats jubilārs. Pirmkārt, kinoteātrī būs skatāma filma Apcirkņi (1973), ar kuras dramatisko stāstu par viensētu likvidēšanu sākās Ivara Selecka interese par Latvijas lauku ļaužu dzīvi daudzu gadu desmitu garumā. Otrajā seansā – filma Maestro bez frakas (1985), komponista Raimonda Paula portrets, tuvojoties viņa 50 gadu jubilejai; jau tad likās, ka populārāks viens cilvēks vairs nemaz nevar būt, tomēr filmas autorus interesē pavisam kas cits – dzīvs cilvēks aiz slavas un frakas spožās virskārtas.
Ivars Seleckis ir kļuvis par Latvijas dokumentālā kino vēstures iemiesojumu – viņš kā operators un vēlāk kā režisors strādājis gandrīz visos nozīmīgākajos zelta fonda darbos. Attēlā – Ivars Seleckis 1972. gadā uzņem savu filmu Apcirkņi. Foto – Valdemārs Jemeļjanovs
Dzimšanas diena noslēgsies ar jaunās filmas Turpinājums. Pieaugšana pirmizrādi, un medijos jau plaši izklāstīts, ka šajā filmā Ivars Seleckis atgriežas pie saviem simtgades filmas varoņiem – toreiz pirmklasniekiem, tagad jau 14 gadu veciem pusaudžiem. Jāpiebilst, ka filma iedarbojas arī tad, ja neesat pazīstami ar šiem varoņiem (lai gan Latvijas Televīzija par šādiem skatītājiem ir parūpējusies un iekļāvusi simtgades filmu Turpinājums (2018) 22. septembra dienas programmā), – tas vienkārši ir ļoti jūtīgs un vērīgs stāsts par jauna cilvēka pieaugšanu šodienas Latvijā, katram savā atšķirīgajā situācijā, un ekrāna notikumi piedāvā ļoti daudz jautājumu, kurus pēc tam pārrunāt pašam ar savu bērnu.
Laimīgā kārtā ar konkrēto dzimšanas dienu jubilejas notikumi vēl nebeidzas – 5. oktobrī Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejā tiks atklāta izstāde Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino, izvēršot stāstu no jubilāra uz plašāku Latvijas kino vēstures un šodienas ainavu, kurā savas pēdas jau atstājuši vai tieši tagad iemin vēl vairāki Selecku dzimtas talantīgie pārstāvji. Un tad arī priecīgi varēsim sākt gaidīt meistara simtgadi.