Tālab gaužām nesen izplatītais fon Trīra paziņojums, ka intervijas viņš vairs nesniegšot, varētu viņam nākt tikai un vienīgi par labu – kas nerunā, tas negrēko un neļauj sevi greizi interpretēt tiem, kuri nav gatavi Larsam fon Trīram piedot visu – pat absolūtas muļķības. Kaut, protams, nebūsim naivi un neticēsim fon Trīram uz vārda. Protams, viņš runās, ja ne tūlīt, tad pēc savas nākamās filmas. Viņam vienmēr ir piemitusi vājība pārkāpt savus zvērestus – viņš cieš no klaustrofobijas un izvairās no ceļojumiem, kas gan nekad nav liedzis Trīram ierasties vietā, kuru viņš dievina un no kuras viņu nesen izraidīja, – Kannu festivālā – un, deru, kura noteikti pieņems savu pazudušo dēlu – ja ne tūlīt, tad pēc laika. Viņš savulaik, 90. gadu vidū, radīja Dogmas manifestu (striktu nosacījumu kopumu, ko nedrīkstēja pārkāpt dāņu režisori dogmisti) un pats tam pakļāvās tikai īsu brīdi un tā tālāk. Neticiet Trīra vārdiem, izjūtiet viņa darbus! Kaut vienam no Trīra apgalvojumiem ir vērts ticēt – abas filmas varones – depresīvā, melanholiskā Justīne un viņas racionālā māsa Klēra – esot paša Larsa fon Trīra būtības atspulgs. Tā ka meklējiet Larsu fon Trīru viņa sievietēs!Larss fon Trīrs: Es uzskatu, ka manai filmai ir laimīgas beigas. Pasaules galu var traktēt arī tā. Turklāt es skatītājam jau filmas sākumā atklāju tās finālu. Melanholija sadursies ar Zemi, Zeme ies bojā. Tas ir līdzīgi kā filmā Titāniks. Jau tajā brīdī, kad pasažieri kāpj uz kuģa, jūs zināt, ka kaut kur peld liktenīgais aisbergs, jūs zināt šīs filmas finālu. Ir arī cita tipa filmas, kurās skatītājs ir pārliecināts, ka galvenais varonis izdzīvos – par spīti visam. Teiksim, Džeimsa Bonda filmas mēs lieliski zinām, ka varonis izies sveikā, un šīs muļķības mums sagādā aizraujošus brīžus. Taču, pat ja mēs zinām, ar ko viss beigsies, var būt aizraujoši sekot norišu attīstībai. Melanholijā ir interesanti vērot, kā reaģē filmas varoņi, svešajai planētai tuvojoties Zemei.Kā jūs pats jūtaties, zinot, ka pasaule var beigties?
Man šī ideja patīk. Filmā Justīne saka: dzīve ir ļauna – viena nolāpīta ideja. Iespējams, Dievs priecājās, radot dzīvību, bet man šķiet, viņš kaut ko nebija izdomājis līdz galam. Beidzoties pasaulei, beigtos arī visas ciešanas un ilgas. Es pats būtu gatavs nospiest pogu, ja nevienam tas nenodarītu sāpes. Protams, tūlīt kāds iebrēksies, cik pretīgi viņš runā, un kā ar tām dzīvībām, kurām būs atņemta iespēja dzīvot. Bet neko nespēju padarīt – man tas viss šķiet ļauni.
Kā pasaulē ir vairāk – ciešanu vai prieka?
Ciešanu, nolādēts! Nav divu domu. Jūs man iebildīsiet un teiksiet – bet orgasms! Jā, protams, tas ir diezgan jauki. Tāpat kā Ferrari un citas baudas. Taču, ja svaru kausā noliek ciešanas un nāvi, ciešanu kauss noteikti ir smagāks. Ciešanu un sāpju ir daudz vairāk nekā baudu.
Pēc kā ilgojas filmas varone Justīne?
Justīne ilgojas pēc kaut kā īsta un patiesa. Īstas vērtības mazina ciešanas – vismaz tā mēs domājam. Mums patīk uzskatīt, ka melanholija ļauj pietuvoties kaut kam īstākam. Mums patīk, ja mūzikā un mākslā ir kāda melanholijas nots, mēs uzskatām, ka melanholija ir vērtība. Tāpat kā ilgošanās ir vērtība, tajā ir kaut kāds sajūtu īstums. Un sāpēs ir sajūtu īstums.
Justīnei šķiet, ka arī kāzas, viņas kāzas, būs tās, kas piešķirs viņas dzīvei substanci, īstu jēgu. Žēl, bet mēs, melanholiķi, Justīne un arī es, nespējam novērtēt rituālus. Es neciešu ballītes, knapi spēju tās izturēt – šo sajūtu, ka mēs tagad visi priecājamies, priecājamies, priecājamies. Iespējams, tas ir tāpēc, ka melanholiķiem ir augstāki mērķi nekā tikai vēlme iedzert pāris aliņu un paālēties, mūzikai skanot. Man tas šķiet tik mākslīgi – visi šie rituāli.
Tas ir izteikts melanholiķa skatījums – viss ir tukši, bezjēdzīgi?
Ja kāds spēj saskatīt šo rituāli vērtību, lieliski! Manuprāt, rituāli, vai tās būtu kāzas vai ballītes, atgādina filmu. Katrā filmā kaut kam ir jābūt. Ja šajā rituālā ir kaut kas vairāk par pliku, virspusēju darbību, es to novērtēju. Taču, ja šie rituāli ir zaudējuši jēgu, ja vairs nav prieka saņemt Ziemassvētku dāvanas vai priecāties par bērniem, kuri tās saņem, tad visam šim rituālam ar egles ienešanu dzīvoklī nav nekādas jēgas.
Tā filmā jūtas Justīne savās kāzās – viņa piedalās rituālā, kuram viņas pašas acīs nav jēgas.
Kāpēc tieši Justīne kļūst stipra, tuvojoties svešajai planētai, bet viņas stiprā māsa Klēra zaudē savu stāju, savu spēku?
Klērai ir ko zaudēt. Viņai ir bērns. Viņa neilgojas ne pēc kā, viņa ir mierā ar sevi un savu dzīvi. Savukārt Justīnei nav ko zaudēt. Viņa ir melanholiķe, un mēs, melanholiķi, vienmēr ilgojamies. Un, ja jūs ilgojaties, jūs neko nevarat zaudēt, jo jums nekā nav. Varat teikt, ka tā ir īpaša izdzīvošanas stratēģija. Ja tev nekā nav, tu neko arī nevari zaudēt – un tādējādi esi pasargāts no ciešanām.
Trīra sievietes
Dāņu režisors ir dāvājis smagas un sarežģītas lomas labām aktrisēm, kuras Trīra filmās ir bijušas izcilas.
Emīlija Votsone – Šķeļot viļņus (1996).
Tolaik nepazīstamā britu aktrise Emīlija Votsone nospēlēja Besu, kura vīra glābšanas vārdā lemj sevi ielenes liktenim, un izpelnījās Oskara nomināciju.
Bjorka - Dejotāja tumsā (2000).
Par Selmas lomu dziedātāja Bjorka saņēma Kannu balvu kā labākā aktrise un zvērēja, ka tā būs pēdējā filma viņas mūžā.
Franču dīva Katrīna Denēva pati rakstījusi fon Trīram, lūdzot lomu viņa filmā.
Nikola Kidmena – Dogvila (2003).
Holivudas zvaigzne Nikola Kidmena nospēlēja pazemotās bēgles Greisas lomu Eiropas režisora filmā par 30. gadu Ameriku. Amerika, kurā Trīrs nekad nav bijis, ir filmēta paviljonā Dānijā.
Šarlote Gensbūra – Antikrists (2009).
Franču zvaigzne Šarlote Gensbūra par bērnu zaudējušas sievietes lomu saņēma Kannu festivāla labākās aktrises balvu.
Kirstena Dansta – Melanholija (2011).
Holivudas aktrise Kirstena Dansta uzņēmās Justīnes lomu, ko Trīrs rakstījis spānietei Penelopei Krusai pēc aktrises lūguma. Krusa projektā tomēr nepiedalījās, bet Dansta nospēlēja Justīni un saņēma Kannu festivāla balvu kā labākā aktrise. Par spīti mežonīgajam tracim ap Melanholiju un Trīta izraidīšanu.