Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 18. janvāris
Antis, Antons, Antonijs

Ar fellīnisku vērienu. Maijas Tabakas jubilejas izstāde galerijā Daugava

Maijas Noras Tabakas gleznās notiek tāda gaismas un krāsu košuma pārplūde, ka, šķiet, mākslinieces jubilejas izstādi galerijā Daugava varētu vērot, neieslēdzot lampās elektrību.

Ir mūsu vidū gana daudz arī tādu "vienkāršo cilvēku", kas uz muzejiem un izstādēm nestaigā, par glezniecību, piemēram, spriež pēc Līvu laukumā redzētā, un priekšroku dod TV šoviem, bāriem, futbolam ar alu vai kādām citām popizklaidēm. Tomēr, taujāti par savām zinībām mītnes zemes mākslā, nereti nosauks vismaz Purvīti, kaut redzēts nav. Un jau pavisam noteikti atcerēsies Maiju Tabaku (1939).

 

Iztēles uguņošana

Šāds fenomens liecina par mākslinieces ievērojamo popularitāti dažādos mūsu sabiedrības slāņos, kas uzbangoja kaut kad pirms pusgadsimta, vēl dziļos LPSR laikos. Kopš tiem Maijas Tabakas darbu reitings joprojām turas publikas vērtējumu virsotnēs. Būt populārai – tas noteikti viņai nekad nav bijis pašmērķis. Taču gleznotājai jau pašos darbības pirmsākumos izdevās rast to īsto un maģisko pievilcības recepti, kas daudzus mākslas mīļotājus ieved spirituālā uzbudinājumā. Iesākumā Maijas gleznām bija kāda "aizliegtā augļa" piegarša, kas izrietēja no skaidri jaušamām alūzijām ar sirreālismu. Tā laika oficiozajā kultūrainavā šis bija non grata virziens.

Pat aizdomas par tuvību tam piešķīra šādam autoram disidenta statusu. Jo vairāk tas satrauca padomju ideoloģiskā lauka uzraugus, jo sparīgāk priecēja brīvāku mākslu alkstošo publiku, īpaši jaunatni. Tā tur saskatīja drosmīgu izaicinājumu un dumpīgumu. Un vēl – Maijas Tabakas gleznu saprotamība skaidri lasāmās reālistiskās, vienlaikus arī noslēpumainās nosacītības izteiksmēs, šķiet, valdzināja, iedvesmoja un jundīja teju masu entuziasmu. Tālab nebūtu jābrīnās, ka šīs gleznotājas vārdu joprojām atceras pat no mākslām atsvešinātie. Nemaz nerunājot par cienītāju pulkiem jau vairākās paaudzēs, kur Maija Tabaka tiek ar bijību pārmantota kā dārga relikvija.

Minētajā receptē būtiska sastāvdaļa ir kāds noteikts vēstījums, pastāsts, kāda it kā teatrāla vai pat kinematogrāfiska darbība. Maija Tabaka organizē un ievirza to dzīves dinamikā uz audekla skatuves jeb ekrāna kā visvarens režisors. Ar tādu īsti fellīnisku vērienu. Gleznu lasāmība še daudziem kompensē gan estētikas, gan iespējamo skolotas formu valodas zinību deficītu. Skatītājs še var tīties noslēpumainības miglā, klīst rēbusu labirintos, grimt metaforu un simbolu dzīlēs… Vai arī saņemt kāda realitātes fakta konkrētību daudznozīmības klaidā. Šāds atraktīvu vērojuma iespēju piedāvājums cilvēkus patiesi valdzina. Kā varbūt bailīga pastaiga mūžamežā vai žilbinošs lunaparka apmeklējums ar karuseļiem, klauniem un briesmu tuneļiem. Ar mākslinieces teju vulkāniskās iztēles uguņošanu, krāsu un gaismas priekpilnu deju. Arī krietna pārsteiguma deva allaž ir tas pipars un sāls šajā mākslas receptē.

 

Jubilejas intimitāte

Maija Tabaka savas dzīves un darbu Himalajos nu sasniegusi kārtējo virsotni. Kāpumi tajās gleznotājai bijuši ar alpīnista grūtumiem saspringti – gan ar sauli un triumfu gaismoti, gan drāmu un kritienu sāpēs važoti. Varbūt kāda iņ un jan līdzsvara meklējumos tik daudz gaismas un krāsu spēku tagad nu rodam, ieejot klusajā galerijā Daugava. Tur mākslinieces lielā jubileja atzīmēta ar nelielu kamerstila personālizstādi. Iepretim agrāk redzētajām dižskatēm lielajās zālēs, kur Maijas Tabakas darbi manifestējās ar nosacītu sabiedriskumu un pat staroja sociālā nozīmībā, šoreiz vērojam neparasti klusinātu intimitāti. Kā ieskatu privātā sektorā. Uzplaiksnī attāla asociācija ar pagājībā piedzīvotām ģimenes fotoalbumu pārlapošanām, kur nobrūnējuši melnbaltie tuvinieku mīļattēli vēl rotāti ar zobotu malu cik-cak griezumu.

Tuvāk pētot Maijas Tabakas glezniecību, apzināmies viņas darbu autobiogrāfiskumu. Viss tiek laists caur sevi, caur personīgajiem pārdzīvojumiem un pieredzi. Un nevis distantā skatā no malas. Savā mākslā viņa pati ir "kaskadieris". Ziedu un sieviešu tēlojumos māksliniece atspoguļo arī savu dvēseli. Šeit gleznās notiek tāda gaismas un krāsu košuma pārplūde, ka, šķiet, izstādi varētu vērot, neieslēdzot lampās elektrību. Maijas Tabakas ideālā pasaule viņas gleznās pieder saulei. Šādus fortissimo realitātē piedzīvojam gana reti. Reālā pasaule ir daudz tumšāka un skarbāka. Vismaz attiecībās ar cilvēku. 

 

Sando desmitnieka ielokā

Rūpīgas atlases iznākumā skatītājiem jubilejas izstādē tiek rādīti desmit palieli audekli, kuros mājo tikai sievietes. Tur arī vēl 1988. gadā gleznotā Maijas māte – pensionāre, kuras ar goda, cieņas un mīlestības auru apgarotais tēls šeit iederas kā izstādes atslēga. Tiesa, gan šis darbs, gan 1990. gadā veidotā glezna Ņina un Sando ir tumšākie visā ekspozīcijas klāstā. Abas gleznas tapušas jau padomju ēras norietā, taču, šķiet, būtu pārāk spekulatīvi (lai arī mūsdienās tik modīgi) to krēslas tonalitātē meklēt kādus pret toreizējo režīmu vērstus subversīvus nodomus vai simboliski kritiskus zemtekstus. Ja ne laika zobs, šī īpatnība raksturo vienīgi mākslinieces glezniecisko rokrakstu attiecīgajā periodā.

Starp citu, gleznas nosaukumā minētais Sando ir vienīgais vīrietis šajā Maijas Tabakas darbu ekspozīcijā, ja neskaita sekundāru maskulīnu sīkfigūru rosību citā gleznā. Sando še parādās kā tāds romu tautības Preslijs, kurš nododas acīmredzami čigānu Ņinai veltītiem mīlas auriem ģitāras pavadījumā. Noteikti gleznai līdzās ir kāds tikai māksliniecei zināms romantisks stāsts. Čigāni Maijas Tabakas mākslā, šķiet, ir otrs visbiežāk apcerētais etnoss.

Ko še izstādē nozīmē tik konsekventais mākslinieces feminisms darbu atlasē? Jo mēs zinām, ka maskulīnie tēli viņas gleznās reizēm tomēr parādās. Nu, lūk, arī it kā mīklaina intriga, viela pārdomām un minējumiem, rosinājums izpētei… Vai tur ir kāda principiāla ideoloģiska motivācija? Vai tīri estētiska pozīcija? Sak, sieviete ir kā dievišķa formu pilnība, kas pelnījusi īpašu izvērsumu mākslā. Bet, visticamāk, še vispār nav nekādas konspirācijas, tik vien kā sakritība…

 

Dabas formu arhitektūra

Atsevišķu grupu veido pusmetrīgā tondo formātā gleznoti dažādu ziedu motīvi. Floristikas žanrs nereti ir kā mīnu lauks, kurā itin viegli krist cukurainas banalitātes slazdā. Jo tas saldumiņš ir tieši tas, ko kāro mākslā mazāk kopta publika. Maijas Tabakas sniegums šajā jomā nenoliedzami ir daudz augstvērtīgāks, kaut dažiem diabētiķiem reizēm arī liek atcerēties insulīna šprici. Līdzību meklējumos atmiņā pavīd itāļu renesanses majoliku cildenums un islāmisko arabesku ornamentālie pinumi. Kaut Maijas Tabakas pienesums še ir pilnīgi oriģināls, savā stilā. Jūgendiskā līniju plūsma uzreiz ierauj skatītāju šajā ziedu atvarā. Dabas formu arhitektūras izpētei māksliniece nododas vairāk ar baudītājas kaisli, ar krāsu ekstāzi un līniju ritmikas viedumu, nevis ar zinātnieka racionālismu. Viņas ziedi gleznās ir kā ticīgajiem labā prieka vēsts un mīlas simbols.

Ar šo gleznojumu grupu sabalsojas pavisam neparasta, kontrastaini eksotiska kompozīcija Rozes gars – ar jaunu meiteni, kura pielīdzināta lielam dzeltenam ziedam pilnplaukumā. Tā traktējums rosina atcerēties kādu citu izcilu ziedu gleznotāju, amerikāņu modernisma māti Džordžiju O’Kīfu (1887–1986), kur līdzīga floristika noveda ASV mākslu uz abstrakcionisma sliekšņa. Šķiet, Maijai Tabakai nekad nav bijušas pretenzijas kaut ko kaut kur globāli vest. Viņa ir uzsvērti sava autonoma dārza kopēja un suverēna valdniece tajā, turklāt piederīga tai mākslinieku daļai, kuras meistariem uzreiz neseko dažādu epigoņu bars. Kā tas, piemēram, gadījies ar slaveno sirreālistu vadoni Salvadoru Dalī.

 

Būt latvietei

Maijas Tabakas paustie vēstījumi dažādos sieviešu tēlos un to priekšmetiskajā anturāžā tiek lauzti caur savdabīga historicisma prizmām. Gleznu kompozīcijas elementi nereti kārtoti pagātnes un tagadnes saikņu vijumos un vizuālos sapludinājumos. Izstādē vairākkārt uzsvērtas arī etnogrāfiska rakstura atklāsmes dažādu laiku kontekstos. Lielāko tiesu tas izpaužas attēloto personāžu krāšņajos tautastērpos. Otra mākslinieces kaislība dāsni atklājas vēstures atsaucēs un izpaužas arī stila kostīmu parādēs. Bet, piemēram, ekspozīcijas ievadā liktajā latvju dāmas portretā Svētki latviskais tautiskums ir lepni deklaratīvs, teju kā mūsu bijušās prezidentes parādīšanās, un šoreiz bez kādiem mājieniem uz vēstures pusi. Šādi izgaismojas autores etnisko simpātiju lauks un, šķiet, arī pašidentifikācija – esmu latviete ar saknēm šajā zemē. Tas varbūt tik skaidri neizriet no mākslinieces darbiem kopumā, bet jubilejas atlasē šis uzsvars likts kā izstādes stūrakmens.

Piemēram, gleznā Kaleidoskops senā un pagāniskā latvju sēta ar visiem tās sievišķajiem iemītniekiem pretstatīta mūsdienu pilsētvidei. Rīgā vai kur citur Latvijā?… Tur kāda arhitektoniska norāde apliecina vēsturisku pārmaiņu kristīgajā kultūrā. Šo kompozīciju papildina arī tagadnei raksturīgu priekšmetu uzstādījums. Norises gleznā rit it kā vienuviet, tikai dažādos laika līmeņos, atšķirīgās kultūresībās. Ar līdzīgu etnodominanti sabalsojas arī Ieva – tautastērpā ģērbta latvju daiļava, bet jau pavisam modernas guļamistabas romantiskajā interjerā.

 

Baudījumi un pārsteigumi

Mākslinieces gleznas un to tēli traktēti visai plašā formālo paņēmienu diapazonā – teju vai no akadēmiska reālisma un fotogrāfismiem līdz pat vieglām groteskām un formas naivismiem. Viņas meistarība ļauj izpausties ļoti dažādi, tomēr nepazaudējot sev raksturīgo individualitāti un rokrakstu. Piemēram, cik dažādi māksliniece interpretējusi vienu no savām iecienītākajām modelēm aktrisi Regīnu Razumu. Viņa šajā izstādē vērojama pat divos trijos darbos. Kā smaidīgs rokoko stilā tērpts "vēstures gars" ar krietnu humora devu pildītajā gleznā Muzejā. Studija. Baltā vīzija še virs apmulsušu skolniecīšu galvām, gravitācijas netraucēta, planē gaisos kauslīga skulptūrtēla draudīgajā pavadījumā. Savukārt gleznā Eksotika Regīna parādās nu jau košu ziedu ielokā, bet melnā vēsturiska stila ietērpā. Dramatisko nopietnību (polihromijas pretstatījums tumsai) amizanti atdzīvina viegla, taču labi pamanāma pāreja uz groteskas izteiksmi modeles veidolā – "putna seja".

Izstāde sniedz baudījumu tiem, kas mīl gleznas lasīt kā grāmatas, tiecas sekot līdzi mākslinieces daudznozīmīgajiem vēstījumiem, mēģina ielūkoties aizplīvurotos noslēpumos. Tas pats nodrošināts arī mākslinieciskas formas gurmāniem, kas še izgaršo norisi – kā tas viss īsti uztaisīts. Tiem, kas tīksminās (vai arī par kaut ko pukojas) plaša estētikas ezera krastos. Tie, līdzībās runājot, šoreiz liegi plešas saules pielietos dienvidos, simboliski teiksim – Komo ezerā… Te var vērot, kā savu baletu dejojušas Maijas Tabakas otas. Kā rātni gludais krāsu klājums nomainās ar sabiezināti pastoziem zīmējuma ritmiem. Kā dažviet gleznojums tiecas pāraugt tēlnieciskā plastikā, uzrūgstot reljefos formu veidojumos. Pārsteigumus daudzos Maijas Tabakas darbos sagādā arī brīvie un visai nekonvencionālie kompozīciju kārtojumi, laukumu dalījumi, balanss un kontrasti, figūru un lietišķo elementu relaksētā atbrīvotība…

Šī izstāde, protams, nesniedz pilnīgu ainu Maijas Tabakas lielajā vispārībā un daiļrades plašumā. Tā ir tikai fragmentārs ieskats vai, precīzāk, autoratlase, kas atspoguļo kādu noteiktu mākslinieces stāvokli tieši šajā jubilejas periodā. Aicinājums pie svētku galda. Viņas gaišā radošā esība, kas šoreiz īpaši staro, nereti grimst arī liktenīgās un smagās dzīves drāmas norisēs. Šādi grūtumu uzplūdi arī tagad mākslinieci kavē pavadīt vairāk laika pie molberta. Bet mūs vēl jo vairāk jubilejas reize rosina novēlēt Maijai Tabakai veselības spēku un gara asumu, lai likteņa negantības un dzīves tumsa viņai aizvien pārtop dvēseles priekā, mīlestībā un mākslas gaismā.

 

Maija Tabaka

Jubilejas izstāde

Galerijā Daugava līdz 7. decembrim

Top komentāri

Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Kā var pliekans salkanums būt "fellīniska" vēriena? Vai mēs dzīvojam Greizo Spoguļu Karaļvalstī vai Muļķu Zemē vai kur?
Inga
I
Ar lielu interesi izlasīju. Paldies.
Arums Vēriens
A
Ar fallisku vērienu.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

FOTO: 10 interesanti fakti par filmu Piļsāta pi upis

Ceļu pie skatītājiem uzsākusi Viestura Kairiša jaunā spēlfilma, vēsturiskā attiecību drāma Piļsāta pi upis/Pilsēta pie upes. No 17. janvāra filmu var noskatīties Latvijas kinoteātros, vai...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja