Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Elēģiskais, traģiskais un skaistais. Saruna ar LLMC vadītāju Solvitu Kresi

Maijā apritēs divdesmit gadu kopš Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izveidošanas. Visu šo laiku centru vada kuratore un mākslas zinātniece Solvita Krese. Bez viņas ieguldījuma Latvijas kultūra vairs nav iedomājama.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) vadītājas Solvitas Kreses uzmanības lokā ir mākslas spēja izteikt sociāli uzlādētas norises, būt pārmaiņu vēstnesim un rosinātājam, viņas veidotie projekti ir būtiska Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures daļa, tajos nerimstoši tiek uzsvērta arī vajadzību apzināt, pētīt un padarīt pieejamu laikmetīgo mākslu.

Sarunā atskatāmies gan uz LLMC attīstību divdesmit gados, gan vizuālās mākslas procesiem vakar, šodien un rīt, pēc pandēmijas neizbēgami nestajām pārmaiņām, kuras pagaidām varam tikai iztēloties. Solvita Krese norāda, ka pašreiz visvairāk laika aizrit, kopā ar citu kultūras organizāciju un valsts pārstāvjiem meklējot risinājumus krīzes izraisītajiem satricinājumiem, taču atceros, ka arī mierīgākos apstākļos Solvita ir aktīvi uzsvērusi kultūras neatņemamo lomu veiksmīgā sabiedrības funkcionēšanā.

Kā jums klājas pandēmijas apstākļos?

Laiks ir sarežģīts, un var redzēt, kā sabiedrība noslāņojas – ir daļa cilvēku, kas publiski stāsta, cik viss ir forši, cik viss ir kļuvis kluss un mierīgs, kā viņi meditē, bet diemžēl ir arī otra cilvēku grupa, kas masveidā zaudē darbu un ienākumus. Acīmredzams, ka iespēja izbaudīt šo laiku ir kārtējā priekšrocība, kas ir pieejama tikai privileģētajai sabiedrības daļai. Man pašai bieži vien kļuvis grūti saņemties, viss aizņem vairāk laika, bet jāatceras, ka no šī sarežģītā perioda ir jāspēj arī mācīties. Piemēram, mācīties pazemību – apstādināt laiku un sajust gan savu niecību tā priekšā, gan spēju ietekmēt notikumu gaitu, esot pareizajā vietā un laikā.

Visu laiku nonāku pie jaunām atziņām, vienbrīd likās, ka drīz varēšu rakstīt aforismu krājumu (smejas), apgūstu arī jaunas virtuālās saziņas platformas, lasu lekciju kursu Teksts un attēls ISSP skolā. Visvairāk laika aiziet, cīnoties par kultūras nozares situācijas uzlabošanu. Iepriekš tik daudz ir runāts par to, kā sabiedrība nodara pāri ekoloģijai, ka patērniecība aizgājusi hipertrofētā līmenī, arī māksla un kultūra ir kļuvusi par luksusa preci, dzīvesstila apliecinājumu un ka nepieciešams to visu mainīt. Lūk, pandēmija to ir negaidīti mainījusi, mēs vairs nekur nelidojam, solidarizējamies, palīdzam cits citam, piegādājam pārtiku, arī māksla tiek pārjautāta.

Šis laiks ir jānovērtē kā iespēja restartēt domāšanu, pārskatīt to, kā esam dzīvojuši līdz šim. Indiešu rakstniece Arundhati Roja ir rakstījusi, ka civilizācijas vēsturē ir bijis daudz epidēmiju un tās allaž bijušas kā portāls no vecās pasaules uz jauno. Bez kultūras jaunajā pasaulē mēs nevarēsim ieiet. Lūk, kad to tā skaļi pasaka, izklausās pēc banalitātes, pašsaprotamas lietas, taču realitātē izrādās, ka daudziem tas nemaz nav saprotams.

Vai varat vairāk pastāstīt, par ko tieši norit cīņa, pie kā jūs strādājat?

Pirmais, par ko cīnījāmies, bija dīkstāves pabalstu piešķiršana, sistēmas uzlabošana, jo sākotnēji un arī joprojām daudzi radošo profesiju pārstāvji neatbilst palīdzības saņemšanas nosacījumiem. Dīkstāves pabalstu menedžments kā caur palielināmo stiklu izgaismo daudzas valsts politikas vājās vietas un prioritātes. Tu redzi, ka daudzi radošie cilvēki, kuriem ir diversificēti ienākumu gūšanas veidi, pēkšņi vairs nekvalificējas valsts atbalstam. Viņi nestrādā valsts darbā, viņiem nepieder uzņēmumi, bet viņu darbošanās vairākos paralēlos darbos ir leģitīma un legāla nodarbinātības forma mūsdienu pasaulē, kurā cilvēki arvien vairāk strādā kā nomadiski frīlanseri, un arī mūsdienu ekonomika balstās uz zināšanām un inovācijām, nevis ražošanu, bet te pēkšņi izrādās, ka Finanšu ministrijai tas ir kaut kas jauns un pārsteidzošs....

Atceros 2003. gadu, kad kultūras ministre Inguna Rībena atcēla LLMC organizēto grupas F5 dalību Venēcijas mākslas biennālē, paziņojot, ka laikmetīgā kultūra nav prioritāte, kamēr Latgalē bērniem nav nodrošināti zābaciņi. Diemžēl nekas daudz nav mainījies, un tas raksturo politiķu izpratni par kultūru arī šodien. Kopā ar Kultūras ministriju mēs tagad soli pa solim uzlabojam dīkstāves pabalstu piešķiršanas sistēmu, pamazām paplašinot saņēmēju loku. Domājam arī par nākotni, apspriežam iespēju veidot valsts pasūtījumu sistēmu, paredzot līdzekļus jaunu mākslas darbu radīšanai un iepirkšanai. Tas varbūt izklausās patētiski, bet es ticu, ka bez kultūras un radošās domāšanas mums nebūs nākotnes. Man tas šķiet pašsaprotami, un izskatās, ka pašsaprotami tas šķiet arī citās Eiropas valstīs – redzam, ka tās iegulda finansējumu kultūrā, neļaujot tai iznīkt un nesakot, ka māksliniekiem ir jāiet stādīt kartupeļus.

Cenšamies pārliecināt arī mūsu politiķus un valdību, palīdzēt viņiem saredzēt kultūras milzīgo potenciālu. Pašlaik visi pārceļ pasākumus, vasarā padzīvosim laukos, kaut kā izvilksim, bet rudens būs sūrs, un, ja jau tagad netiks ieviesti jauni palīdzības instrumenti, kultūras laukā būs daudz kritušo.

Jā, diemžēl bieži tiek aizmirsts, ka arī kultūras darbinieku atalgojums ir viens no zemākajiem valstī un piederam pie sociāli vismazāk aizsargātās sabiedrības daļas. Pastāstiet, kā tika izveidots LLMC? Tolaik tā bija vienīgā laikmetīgās mākslas organizācija Latvijā.

LLMC radās krīzes situācijā – centrs tika dibināts uz Sorosa fonda bāzes, 90. gados filantrops izveidoja šādus centrus Austrumeiropas un bijušās Padomju Savienības valstīs, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības attīstību, taču 2000. gadā finansējums tika pārtraukts. Sorosa fonds piedāvāja starta finansējumu jaunas iniciatīvas sākšanai, bet iepriekšējais Sorosa Mūsdienu mākslas centra direktors Jānis Borgs nebija gatavs to darīt. Viņš bija lielisks vadītājs sākuma posmam, redzēja centra attīstības gaitu, bet nebija gatavs pārmaiņu menedžmentam, ar ko savukārt tiku galā es, uzņemoties vadību.

Kultūras ministrija un Rīgas dome kopā ar Sorosa fondu piedāvāja veidot jaunu platformu – jaunu institūciju. Atceros to panikas, trauksmes sajūtu – atstāt visas milzīgās iestrādnes un neko nedarīt, neturpināt? Es nevarēju nereaģēt, un tā arī radās Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, un bieži vien arī citi svarīgi centra darbības pagriezieni izrietējuši no situācijas, kad nav iespējams nereaģēt. Sākumā situācija bija sarežģīta, bijām arī atkarīgi no dibinātājiem – Sorosa fonda, Kultūras ministrijas un Rīgas domes – un viņu prasībām, bet ar laiku kļuvām par neatkarīgu biedrību. Tas lika zaudēt garantēto finansējumu, taču varējām attīstīt savu programmu, būt neatkarīgi un darboties virzienos, kas pašiem šķiet svarīgi.

Šajos gados ir radušās daudzas un dažādas laikmetīgās mākslas organizācijas un institūcijas. Pieņemu, ka tas ir ietekmējis arī jūsu identitāti un darbības virzienus.

Jā, noteikti, vispār uzskatu – jo vairāk mākslas institūciju, jo labāk, tas palīdz veidot savu nišu, fokusu. Tad, kad 2009. gadā tika dibināts Kim? un nodēvēts par laikmetīgās mākslas centru, mēs bijām spiesti domāt, ar ko atšķirsimies, un tas mums ilgtermiņā ļoti palīdzēja koncentrēties uz atšķirīgu darbības lauku – izpēti, satura radīšanu, nomadisku pieeju mākslas notikumu radīšanā. Varbūt sākumā bija jūklis, taču tagad mākslas kartē ir diezgan skaidri nodalītas teritoriālās zonas, ko kurš apdzīvo. Es arī ļoti priecājos, ka beidzot Rīgā ir mākslinieku pārvaldītas telpas, galerijas. 

Kā pašlaik strādājat ar LLMC programmu?

Atcelta virkne pasākumu. Maijā centram aprit divdesmit gadu, mēs gatavojām blīvu programmu, kas parādītu visu plašo spektru, ar kādu strādājam. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē bija plānota izstāde Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules, kurā dažādi neērti vēstures posmi tiktu pārjautāti ar mākslas darbu palīdzību, – vēstures pārskatīšana caur mākslas prizmu ir ļoti tipiska LLMC darbībai, viens no mūsu stūrakmeņiem. Bijušās tekstilrūpnīcas Boļševička teritorijā bija paredzēts Izzūdošo mākslas darbu parks, kurā izstādītu nozīmīgas pēdējā desmitgadē radītas lielizmēra instalācijas, kas šobrīd diemžēl "pūst" mākslinieku šķūnīšos. Tas būtu laikmetīgās mākslas parks industriālā ainavā, elēģiskais, traģiskais un skaistais vienkopus, tas aktualizētu laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Valstij beidzot būtu jāuzņemas atbildība par muzeja izveidi, nevar to deleģēt tikai kā privāto mecenātu atbildību.

Ar šīm divdesmit gadu svinībām gribējām atgādināt, ka muzejs bija viens no centra dibināšanas mērķiem. Laika gaitā mūsu darbības trajektorija ir kļuvusi citāda, taču divdesmit gadu ir pagājis un laikmetīgās mākslas muzeja joprojām nav.

Arvien vairāk no mākslas kartes pazūd spēlētāji, kas varētu strādāt ar Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturi, to aktualizēt, saglabāt nākamajām paaudzēm, – LLMC nodarbojas ar mākslas izpēti un digitalizēšanu, bet mums nav kapacitātes fiziski veidot krājumu, uzglabāt darbus. Redzam, ka pašlaik lielāka uzmanība tiek veltīta koncertzāles projekta lobēšanai. Protams, Rīgai ir nepieciešama kvalitatīva koncertzāle, par to nav šaubu, taču Latvijas reģionos jau ir labas koncertzāles, tāpēc Rīgas koncertzāles vajadzība nemaz nav salīdzināma ar to balto plankumu, kāds pašreiz ir vizuālajā mākslā, kad laikmetīgā māksla netiek ne programmatiski apkopota, ne saglabāta vienotā kolekcijā. Ar šo mākslas segmentu nav iespējams iepazīties ne Latvijas sabiedrībai, ne mūsu valsts viesiem.

Populārākais un nozīmīgākais LLMC projekts ir laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, kas savulaik radās kā reakcija uz finanšu krīzi. Šogad rudenī plānots jau vienpadsmitais festivāls, un pirmo reizi jūs vairs nebūsiet tā kuratore. Survival Kit notiks jau citas krīzes apstākļos, un to kūrēs Katja Krupeņņikova. Kā jūs nonācāt pie šāda lēmuma?

Kaut kādā ziņā Survival Kit man ir kā bērns. Tas radās līdzīgi kā pats LLMC, bija finanšu krīze, kultūras finansējums tika samazināts par 62 procentiem, praktiski nebija naudas, visur tukši veikali, depresija. Pamodos kādā rītā un sapratu, ka kaut kas ir jādara, tāda iracionāla sajūta, ka nevar nedarīt... Survival Kit pa šiem gadiem ir mainījies no atvērtas, iekļaujošas platformas un lokālo mākslinieku eksperimentiem uz tādu klasisku starptautisku mākslas skati. Var teikt, ka palaižu bērnu savā vaļā, viņam ir jau desmit gadu, pats var staigāt (smejas). Tagad esmu festivāla mākslinieciskā direktore, protams, ar mani tiek apspriests un saskaņots notiekošais, esmu klātesoša, taču neiejaucos Katjas Krupeņņikovas redzējumā.

Šīgada tēma un nosaukums mums ir sanācis pravietisks – Būt drošībā ir bīstami. Mēs to izdomājām jau novembrī, bet tagad tas izvēršas īpaši atbilstošs. Mēs drošības dēļ esam ieslēgti savās mājās, cīnāmies ar vīrusa briesmām, taču vienlaikus ir jāapzinās, cik trausla ir šī situācija. Mēs redzam, ka, piemēram, Ungārijā, Polijā un Krievijā šie apstākļi tiek izmantoti, lai leģitimētu cilvēktiesību pārkāpumus, pandēmijas aizsegā nostiprinātu varu un kontroli pār iedzīvotājiem. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai pēkšņi nepamostos totalitārā valstī. Es atbalstu mūsu valdības darbu, nepieciešamību ieviest ierobežojumus un ievērot drošības normas, taču mums ir jāraugās, lai tas viss neaizietu pilnīgā izsekošanā, kad vairs nav nekādas privātās telpas un visas mūsu tiesības tiek pārkāptas, aizbildinoties ar nepieciešamību uzmanīt inficētos.

Gaidāmajā festivāla Survival Kit izstādē daudzu mākslinieku darbi tiek veidoti, reaģējot uz pandēmijas situāciju. Daudz prātojam, kā rīkot festivālu, pavīdēja doma to pārcelt uz pavasari, bet tas tomēr būtu groteski, ja festivāls, kas radies kā reakcija uz krīzi, citas krīzes degpunktā pateiktu: "Mēs netiekam galā, pārceļam uz citu laiku!" Nē, tā nevarēs. Protams, būs daudz izaicinājumu, jāņem vērā, kādi tobrīd būs pulcēšanās ierobežojumi. Tas viss liks meklēt personiskāku komunikāciju ar publiku, jaunas šķautnes attiecībās ar skatītāju. Kā rāda līdzšinējā divdesmit gadu pieredze, krīzes mākslas centru ir padarījušas tikai stiprāku. 


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Top komentāri

Modernie pieminekļi
M
Nereti laikmetīgai mākslai uzliktais uzstādījums - veidot vēsturi, pašos pamatos šķiet aplams. Laikmetīgai mākslai būtu jāredz nākotne, jārada tagadne, bet vēsture top pēc saviem noteikumiem, jebkurā gadījumā.
no malas
n
šādus tekstus palasot, saprotams kļūst viedoklis - "kultūrai" ne kapeikas!
Laila
L
Bravo, Solvita! Mūsu sabiedrība vēl aug līdz laikmetīgajai mākslai. Jūs vēl varētu uzsākt sadarbību ar Latvijas klasiskās mūzikas miljonāru Max Roomsky, viņš noteikti atbalstītu Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi!...Hanzas perons to izdarīja un viss sanāca
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja