Albums Dvēselīte (11 dziesmu, 36 minūtes) krasi kontrastē ar Aishas iepriekšējiem ierakstiem — kopā ar grupu Opus pro tapušo disku Tu un es (2006) un soloalbumu Viss kārtībā, mincīt! (2008). Pārsteidz ne jau dziesmu autoru vārdi —
Kā tu pati raksturo ceļu no pirmā soloalbuma līdz otrajam?
Šis disks vispār ir man netipisks. Kaut gan, nu… Grūti pateikt, kā es raksturoju ceļu.
Pirmais bija tāds pārāk jauneklīgs, šis ir pavisam atšķirīgs.
Doma bija tāda, ka mēs ierakstām albumu ar dziesmām, kas man ir mīļas, un tas būs akustiskais albums. Beigu beigās, kad mēs sēdējām studijā, darbojāmies, taisījām, likām kaut ko klāt, ņēmām kaut ko nost, izveidojās kaut kas pavisam cits. Nebija plānots, ka šis ieraksts būs tik atšķirīgs no pirmajiem albumiem, ka tas galīgi nebūs roķīgs, ka tas būs vairāk elektronisks, mūsdienīgāks. Rezultāts man ļoti patīk.
Zini, iepriekšējie albumi bija tādi… Es gāju studijā, sadziedāju, īpaši nesekoju aranžējumiem — man vienkārši vai nu patika, vai nepatika. Tagad es pati piedalījos gan aranžējumu veidošanā, gan diska vāciņa tapšanā. Liekas, šis disks ir mans bērniņš! Kaut gan tās dziesmas ir ļoti vecas, citiem vairāk, citiem mazāk zināmas. Es jūtu ar visu sirdi, ka tas ir mans.
Par novērtēšanu, atzinību, par auditoriju, kurai šis albums domāts, — es nezinu. Drīz jau redzēs, kā būs. Pieļauju, ka daļu auditorijas šajā periodā es zaudēšu, bet varbūt daļa nāks klāt.
Zaudēsi mazas meitenes, kuras tevi klausās?
Jā, bet šajā albumā ir kaut kas arī mazām meitenēm. Tajās dziesmās katrs atrod kaut ko savu. Būs jau labi.
Pastāsti par diska vāka koncepciju. Ko tas viss nozīmē? Tā tu sevi tagad redzi?
Ja cilvēks ir pazīstams, viņš nonāk uz žurnālu vākiem, un visiem bieži liekas, ka viņš nav tāds kā pārējie, bet tas tā nemaz nav. Es esmu tāds pats parasts cilvēks, vai ne? Tā doma ir — es neesmu lelle, taču kāds varbūt mani redz kā lelli. Es esmu dzīvs cilvēks un dzīvoju tāpat kā pārējie. Man ir jūtas, sajūtas, es nogurstu, raudu un priecājos. Tieši tā.
Vāka dizaina meistars ir Gatis Pakalns. Es redzēju viņa veidoto vāciņu grupas Very Cool People albumam — ar kaķīšiem, it kā ļoti prasts noformējums, bet tur bija daudzas fīčas, kas man iepatikās. Gata sākotnējā doma vispār bija atveidot mani uz vāka gandrīz vai kailu ar trim sirdīm rokās — tā kā Mildu. Es teicu: nē, vecīt, tas ir par traku! Tad mēs vienojāmies, ka albuma nosaukums ir Dvēselīte. Tas ir kaut kas tīrs, plīstošs, neaizskarts, kas ielikts granulās.
Oktobrī dosies nelielā Latvijas turnejā. Kā jaunā albuma dziesmas koncertā skanēs kopā ar tādiem hitiem kā You Really Got Me Going?
Pirmajā daļā skanēs tikai jaunā albuma dziesmas, mēs to veidosim kā koncertuzvedumu, katru kompozīciju papildinās fotostāsti. Tagad atlasām bildes — cilvēki, vietas, realitāte, nerealitāte. Pirmā daļa būs tāda kā izrāde — mēs mēģināsim darīt visu, lai skatītāji saprastu, kāpēc mēs to darām un par ko ir stāsts. Otrajā daļā būs ballīte, būs You Really Got Me Going un viss pārējais, uz skatuves man pievienosies tēvs (Alex no grupas Opus pro — J.J.). Mūziķi parasti aicina piedalīties koncertos viesmāksliniekus. Man likās, ka es vispār negribu nevienu aicināt — es pati gribu izvilkt savu koncertu. Tad sapratu, ka labprāt uzaicinātu tēti, jo viņš ir tas, no kā es sāku un ar ko es sāku. Viņš un ģitārists Harijs Zariņš — viņi būs mani viesi, jo cilvēki taču grib dzirdēt gan Tu un es, gan Rozā lietu un visas tās dziesmas, kuras mēs dziedājām kopā ar opusiem. Man tā būs lieliska iespēja kopā ar viņiem atkal uzspēlēt pēc ilgiem laikiem, un klausītāji būs priecīgi.
Jaunajā albumā tu dziedi pavisam citādi.
Jā, tā ir dziedāšana bez tik traka spiediena. Esmu sapratusi vienu lietu — nav jau jēgas vienmēr ķērkt un bļaut, dziedāt šausmīgā spiedienā. Galvenais jau ir, par ko mēs dziedam. Albumā Dvēselīte visām dziesmām ir ļoti skaisti teksti, katrs atradīs kaut ko sev tuvu. Katram būs savs stāsts par to, ko viņš dzird. Man tas ir mans stāsts, tā esmu es. Varbūt atklāju citas savas puses, kuras cilvēki līdz šim nezināja, — maigākas, emocionālākas.
Es tagad daru to, kas man pašai patīk. Ierakstot albumu, es vēl nebiju tik ļoti pārliecināta par savām spējām. Es domāju — varbūt jādara citādi, varbūt dziesmai vajag skaļāku kulmināciju, jo pie tā ir vairāk pierasts. Taču producents Kaspars Ansons man teica: "Aija, tu vari atļauties darīt tā, kā tu gribi. Tā, kā tu jūti. Tā, kā tev vajag. Kāpēc tev jādara tā, lai citiem būtu patīkamāk?" Viņš bija tas, kurš deva man ticību, ka vajag darīt tā un ne citādi. Es domāju: vai cilvēki sapratīs, vai tiešām būs OK? Secināju: tie, kam vajadzēs, sapratīs.
Vai Eirovīzijā piedalīsies? Kādas ir sajūtas?
Mmm, es nezinu.
Negribas vairs nekādu konkursu?
Eirovīzija, tāpat kā Jaunais vilnis, ir labs veids, kā izsisties, lai tevi ieraudzītu arī ārpus Latvijas robežām. Jāskatās. Man jau visi teica, arī Maestro Pauls, — vajag šogad, vajag. Ja būs ļoti laba dziesma, pavisam citāda nekā iepriekšējos gados, nu tad… Nezinu. Neko negribu teikt. Es jau pēc katras Eirovīzijas saku: tā ir beidzamā reize, tā ir beidzamā reize… Kas to lai zina?
***
Aishas turneja
10.X — Valmiera
17.X — Liepāja
23.X — Rēzekne
6.XI — Rīga, Sapņu fabrika
***
Tiešā runa: Guntars Račs, Mikrofona ierakstu repertuāra direktors, Aishas muzikālo aktivitāšu kurators
Šoreiz būtiska bija producenta izvēle, un tā lielā mērā bija pašas Aishas ziņā. Viņa izvēlējās strādāt ar producentu Kasparu Ansonu, kuram tas, šķiet, ir pirmais producētais albums. Viņš vairāk pazīstams kā grupas Detlef Zoo ģitārists. Procesā iesaistījās arī viņa labs draugs Jānis Holšteins (Goran Gora). Dziesmas mēs sākotnēji atlasījām kopā ar Aishu. Tad tās nonāca studijā, un producentam bija brīvas rokas eksperimentēt, lai gan ne visi autori bija un ir ar to mierā, jo radikāli tika mainītas harmonijas un ritmiskais zīmējums. Būtiska piebilde, ka pie albuma līdzproducentiem šoreiz rakstāma arī Aija Andrejeva (Aisha), kura ļoti daudz iesaistījās radošajā procesā.
Šis ir ļoti personisks Aishas albums. Mēs šoreiz ne mirkli neesam domājuši, kādam klausītājam tas ir paredzēts. Mēs daudz vairāk domājām par Aishu kā par mākslinieci, kura nolēmusi mainīties un augt. Viņa ir māksliniece, kuras ambīcijas un, kā izrādās, arī iespējas ir daudz lielākas par piedalīšanos Fabrikās un dejošanas šovos. Šim albumam ir paredzēta turneja, koncerts ieplānots kā neliels teatrāls uzvedums, kā Aishas benefice. Tāpēc ir iesaistīts profesionāls režisors Valdis Lūriņš. Tā būs pavisam cita Aisha, un es ceru, ka, noklausoties visu albumu, daudziem beidzot taps skaidrs, kāpēc tajā atrodas dziesma Bitīt" matos, kas, izrauta no konteksta, daudzus kaitina, bet tikpat daudziem liek sajūsmā dziedāt līdzi. Mārtiņš Brauns pats par šo dziesmu bija aizmirsis un bija patiesi pārsteigts, kad es viņam zvanīju ar piedāvājumu atļaut ierakstīt šo dziesmu Aishas albumam.
Mikrofona ierakstiem ir ne tikai Aisha,
Aisha ir citāda ar to vien, ka viņa ir nemitīgi mainīga, taču viņas pamats ir rokmūzika, kas, kā saka, iezīsta ar mātes pienu. Nevienam nav noslēpums, ka viņas tēvs ir viens no Latvijas rokmūzikas grandiem un Opus pro varenās balss īpašnieks Alex. No tēva viņa ir mantojusi spēcīgu balsi un enerģiju. Šis nav laiks, kad modē ir 80.gadu hārdroks, Aisha ir jauna, un mums ir darīšana ar personu, kura joprojām vēl tikai meklē savu ceļu, bet kurai jau ir stabils pamats zem kājām — tēva un viņa Lielvārdes un Ogres kolēģu roka skola, es to tā sauktu. Tas, ko darīja un dara Opus pro, Aishu ir ļoti ietekmējis, pat ja viņa to tagad noliegtu. Un šis savdabīgais pamats paver viņai fantastiskas iespējas. Viņa zina, ka var "iemaukt" tā pa īstam, bet viņai tas pašreiz nešķiet interesanti. Tāpēc šis albums ir izaicinājums pirmām kārtām viņai pašai un tikai tad viņas klausītājiem, kuri nekad nezina, ko no viņas var sagaidīt.