Zalcburgas Lieldienu festivālam ir cienījama vēsture un reputācija: 1967. gadā to nodibināja maestro Herberts fon Karajans. Tas tradicionāli ilgst desmit dienu no sestdienas pirms Pūpolsvētdienas līdz Otrajām Lieldienām un piedāvā gan operu, gan simfoniskās, kormūzikas un kamermūzikas programmu. Kopš 2023. gada festivāla intendants un mākslinieciskais vadītājs ir Nikolauss Bahlers – viena no cienījamākajām personībām Eiropas kultūras dzīvē. Iepriekš viņš ir vadījis Bavārijas Valsts operu Minhenē. Nikolauss Bahlers ir paplašinājis Lieldienu festivāla robežas, iekļaujot programmā laikmetīgo deju un elektronisko mūziku. Jāatgādina, ka Zalcburgas Lieldienu festivālam (Osterfestspiele Salzburg) nav radniecīgu saišu ar lielo Zalcburgas festivālu (Salzburger Festspiele), kas Mocarta dzimto pilsētu pieskandina ik vasaru kopš 1920. gada.
Ticība labākai nākotnei
No 1967. līdz 2012. gadam Lieldienu festivāla centrā bija Berlīnes filharmonijas orķestris. Tā bija Herberta fon Karajana ideja, ka Zalcburga ik pavasari ir vienīgā vieta pasaulē, kurā Berlīnes filharmoniķi nokāpj no skatuves orķestra bedrē un piedalās operas iestudējumā. Pēc Karajana slaveno orķestri Zalcburgā Lieldienās diriģējuši Džordžs Šolti, Klaudio Abado un Saimons Retls. 2013. gadā Berlīnes filharmoniķi pārcēlās uz Lieldienu festivālu Bādenbādenē, kur svētku periodā ir bijuši dzirdami visus šos gadus. 2025. gada Lieldienu festivāls Bādenbādenē ir pēdējais, kurā piedalās šis orķestris, – no 2026. gada kolektīvs sava pašreizējā muzikālā līdera Kirila Petrenko vadībā atkal būs Zalcburgas Lieldienu festivāla pastāvīgais rezidējošais orķestris.
No 2013. līdz 2022. gadam Zalcburgas Lieldienu festivāla mākslinieciskais vadītājs bija maestro Kristiāns Tīlemanis, kurš savu karjeru sāka kā Herberta fon Karajana muzikālais asistents. Šajos gados operas un simfonisko repertuāru šeit atskaņoja Kristiāna Tīlemaņa vadītā Drēzdenes Valsts kapela.
Kad 2023. gadā par festivāla intendantu kļuva Nikolauss Bahlers, viņš īstenoja jaunu koncepciju, ik gadu Lieldienās aicinot uz Zalcburgu citu simfonisko orķestri. 2023. gadā tas bija Leipcigas Gewandhaus orķestris diriģenta Andra Nelsona vadībā (programmas pīlārs bija Rihards Vāgners), 2024. gadā – Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestris diriģenta Antonio Papāno vadībā (tēma – Vidusjūras reģiona dienvidi un Itālija).
"Programmā viss ir saistīts ar brūcēm, kas tiek cirstas mūsu sabiedrībai un pasaulei," saka Zalcburgas Lieldienu festivāla intendants Nikolauss Bahlers. Foto – Ērika Maiere
2025. gadā Zalcburgas Lieldienu festivāla programma ir īpaši daudzveidīga – tajā piedalīsies trīs orķestri un četri diriģenti. Šoreiz festivāla devīze ir Brūces un brīnumi/Wunden und Wunder. "Ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē, mēs nevēlamies darboties, kā ierasts. Programmā viss ir saistīts ar brūcēm, kas tiek cirstas mūsu sabiedrībai un pasaulei, – vai tas būtu Ukrainā, Izraēlā, populistu vadītajās valstīs Eiropā vai citur pasaulē. Taču mēs nevēlamies ignorēt arī brīnumus un brīnumdarbus – gan reliģiskā nozīmē, gan cerībā uz labāku nākotni," uzsver intendants Nikolauss Bahlers.
Jūtīguma signāls
"Mēs dzīvojam ievainojumu laikmetā. Mēs tikko spējam apstāties, lai aizdomātos par to, kā un kāpēc paši sev radām brūces. Šķiet, ka laiks nespēj tās sadziedēt. Vai tiešām no šīs situācijas nav izejas? Vai mūsu vienīgā iespēja ir stagnācija, stāvēšana uz vietas un nocietināšanās pret visu notiekošo? Mēs kopjam savas brūces, it kā tās veidotu mūsu identitāti," festivāla pieteikumā raksta Nikolauss Bahlers.
"Kad Jozefs Boiss savā mākslas darbā paziņoja: "Parādiet savas brūces!", tas bija jūtīguma un atzīšanas signāls. Taču mēs to esam pārvērtuši par sacensībām, lai noskaidrotu, kurš un ar ko var būt ievainots visdziļāk. Mēs nemeklējam dziedināšanu, bet ieberam sāli savās brūcēs, it kā gribēdami, lai tās paliktu vaļā uz visiem laikiem. Kāpēc mēs vēlamies šīs brūces? Kāpēc mēs tās paciešam? Kāpēc mēs tās radām? Vai mums drīzāk nevajadzētu kultivēt cerību par kādu pestījošu notikumu, kas mūs aizvedīs no brūces līdz brīnumam? Bez mums nevar notikt brīnums, un mums šis fakts ir jāatzīst, tāpat kā mums ir jāatzīst brūce, ko šāds brīnums var dziedināt – ārpus jebkādas kristīgās ikonogrāfijas. Mums ir arī dāvana, kas ļauj piedzīvot brīnumu tā, kā citādi to spēj tikai mīlestība, proti, mūzika. Jo mūzika ir gan brūce, gan brīnums, gan izpirkums," uzskata Nikolauss Bahlers.
Operu Hovanščina iestudē režisors Saimons Makbērnijs un diriģents Esa Peka Salonens. Foto – Mārita Kiteharju
Šogad festivāla programmas centrā ir Modesta Musorgska opera Hovanščina – XIX gadsimta beigās komponēta tautas drāma, kura atklāj aktuālu Krievijas politikas, baznīcas un sabiedrības tēlu, ko raksturo vardarbība, cīņa par varu un dažādu sociālo slāņu konflikti. Britu režisora Saimona Makbērnija veidotajā Hovanščinas jauniestudējumā piedalīsies Somijas Radio simfoniskais orķestris maestro Esas Pekas Salonena vadībā. Šī monumentālā opera vēsta par haosu, nemieriem un postījumiem XVII gadsimta beigu Krievijā, taču tās sižets sabalsojas ar mūsdienām. Par ko liecina šīs operas popularitāte. Hovanščinu laikmetīgā teātra valodā pērn interpretējis vācu režisors Klauss Gūts Berlīnes Valsts operā, pirms dažām nedēļām notika šī darba pirmizrāde Ženēvas Lielajā teātrī, kur to iestudējis katalāņu meistars Kaliksto Bjeito.
Skats no Modesta Musorgska operas Hovanščina jauniestudējuma Zalcburgas Lieldienu festivālā. Foto – Inese Bahere
Režisors Saimons Makbērnijs saka: viņa izrāde Zalcburgā nebūs vēstures rekonstrukcija – tā vēstīs par šodienu. Viņš dēvē Hovanščinu par "satraucoši skaistu un reizēm biedējošu operu". Maestro Esa Peka Salonens piebilst: "Nomainot dažus vārdus un uzvārdus Hovanščinas libretā, jūs varat nodomāt, ka tā apraksta aktuālus notikumus. Man nenāk prātā neviena cita opera, kurā tas būtu iespējams."
Jauniestudējums tapis kopražojumā ar Ņujorkas Metropoles operu. Hovanščina Zalcburgā skanēs 12. un 21. aprīlī, tajā būs dzirdams starptautisks solistu ansamblis.
Vēlā vakara tango
Somijas Radio simfoniskais orķestris Esas Pekas Salonena vadībā Lieldienu festivālā sniegs divus koncertus – 13. un 20. aprīlī būs dzirdama Gustava Mālera Otrā jeb Augšāmcelšanās simfonija, 14. aprīlī klausītājiem tiks piedāvāta Žana Sibēliusa Otrā simfonija un Esas Pekas Salonena Čellkoncerts (soliste Senja Rummukainena). Festivāla intendants Nikolauss Bahlers uzsver, ka šā Somijas orķestra skanējumu raksturo precizitāte un caurspīdīgums.
Festivālā viesosies arī Mālera kamerorķestris: 18. aprīlī Maksims Jemeļjaničevs diriģēs Fēliksa Mendelszona-Bartoldi oratoriju Elija (titullomā – baritons Kristiāns Gerhāers), 19. aprīlī Džanandrea Nozeda diriģēs Edvarda Grīga svītu Pērs Gints, Pētera Čaikovska Vijoļkoncertu (solists Augustīns Hādelihs) un Dmitrija Šostakoviča Devīto simfoniju.
15. aprīlī pie Zalcburgas Mozarteum orķestra pults stāsies diriģente Tabita Berglunna. Koncertā dziedās soprāns Sondra Radvanovska, tenors Sokdžongs Beks un baritons Saimons Kīnlisaids. Skanēs fragmenti no Pētera Čaikovska Jevgeņija Oņegina un Pīķa dāmas, Antonīna Dvoržāka Nāras, Umberto Džordāno Fedoras un Andrē Šenjē, kā arī no Džuzepes Verdi Makbeta.
Festivāla programmā ir arī pārsteigumi – 14. aprīlī Somijas Radio simfoniskā orķestra mūziķi, soprāns Helēna Juntunena, akordeonists Niko Kumpuvāra un ģitārists un pianists Marzi Nimans uzstāsies ar programmu Vēlā vakara tango, kurā pierādīs, ka somi mīl tango tikpat kaislīgi kā argentīnieši. 17. aprīlī notiks eksperimentālās mūzikas vakars, kurā elektroniskās skaņas saplūdīs ar Musorgski un kurā piedalīsies mūziķe ALMA., house pionieri Milk & Sugar, persiešu mūzikas kolektīvs Pourwandad un persiešu dziedātāja Sogoli Livani. Savā programmā mākslinieki reflektēs par festivāla tēmu Brūces un brīnumi.
Ķermeņu gājiens
Laikmetīgo deju festivālā pārstāv slavenā franču horeogrāfa Anželēna Prelžokāža un viņa trupas Ballet Preljocaj pērn tapusī izrāde Rekviēmi, kas Zalcburgā būs skatāma 17. aprīlī. "2023. gadā es zaudēju tēvu, māti un dažus tuvus draugus. Tas manī atmodināja vēlmi veidot horeogrāfiju par sajūtām, kas ir saistītas ar tuva cilvēka zaudējumu. Sociologs Emīls Dirkems grāmatā Reliģiskās dzīves elementārās formas apraksta piemiņas rituālu nozīmi civilizāciju veidošanā. Rekviēms ir šīs filiācijas, mūsu sabiedrības un kopienas strukturēšanas daļa," par savas izrādes ideju stāsta Anželēns Prelžokāžs.
Skats no horeogrāfa Anželēna Prelžokāža izrādes Rekviēmi. Foto – Jans Fans
"Vēlos izpētīt emocijas, kas mūs pārņem skumju laikā. Tās nav tikai bēdas un sarūgtinājums, tās ir arī atmiņas un mīļotā cilvēka pēdas, kas dzīvo mūsos. Bērēs mēs atceramies aizgājušo, dalāmies domās un dažreiz smejamies. No brūces, kas nekad nesadzīs, var rasties arī prieks, ka atdzīvinām atmiņas par cilvēku, kuru esam zaudējuši. Tādējādi arī nāve var sniegt atvieglojumu un piešķirt papildu dziļumu dzīvei. Izrādē mēģinu izpaust sajūtu, ka dzīve ir brīnums," apgalvo izrādes autors.
Horeogrāfs Anželēns Prelžokāžs savā izrādē Rekviēmi pēta emocijas, kas mūs pārņem skumju laikā. Foto – Žiljēns Bengels
Horeogrāfs skaidro, kāpēc darba nosaukumā ir izmantojis vārdu "rekviēms" daudzskaitlī: "Es nevēlējos iestudēt vienu konkrētu – Mocarta, Forē vai Ligeti – rekviēmu, bet gan piedāvāt neviendabīgu muzikālo faktūru un papildināt to ar dažādām skaņām. Tas drīzāk ir horeogrāfisks rekviēms vai rekviēmi, ķermeņu gājiens, kas palīdz sakārtot pēc zaudējuma piedzīvoto sajūtu mozaīku." Izrādē skan Baha, Mocarta, Mesiāna, Ligeti, Georga Frīdriha Hāsa, Hilduras Gudnadotiras un Johana Johansona opusi, kā arī progresīvā metāla grupas System of a Down mūzika un viduslaiku dziedājumi.
Informācija: osterfestspiele.at