Filmas Paradīze 89 recenzija. Paradīze slēpjas detaļās

Kad Nacionālā kino centra programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei vēl tikai sāka veidoties un konkretizēties, stereotipiski priekšstati rosināja domāt, ka tur jau nu gan visas dokumentālās filmas būs par vēsturi un visas spēlfilmas – vēsturiskas kostīmfilmas. Laimīgā kārtā jau pirmā programmas pirmizrāde – Vectēvs, kas bīstamāks par datoru – pierādīja, ka simtgades cienīgas tēmas un sižetus var risināt arī mūsdienās, savukārt otrā spēlfilma – Madaras Dišleres Paradīze 89, kas no 23. februāra būs skatāma visā Latvijā, – maina mūsu priekšstatus par to, kas ir vēsturisks attiecībā pret mūsdienām.

Kā jau kinozinātniece Inga Pērkone piefiksējusi žurnālā Simtgade, šī ir Latvijā pirmā spēlfilma, kura uz XX gadsimta 80. gadiem atskatās kā uz vēsturi, un man ir aizdomas, ka šis fakts novelk skaidru robežu gandrīz tieši pa vidu potenciālajai filmas auditorijai, sadalot to divās daļās, teiksim, "līdz 40" un "40+". Negribu teikt, ka vienai vai otrai daļai šī filma nebūtu domāta vai nebūtu uztverama, tomēr attieksme un sajūtas būs atšķirīgas – viena daļa tīksmīgi gremdēsies tik pazīstamajā bērnības un jaunības pasaulē, kur katra detaļa izsauc veselu virkni asociāciju, savukārt otrai daļai tā būs nepētīta teritorija, kur nekas neko neatgādina un principā jau vienalga, vai astoņdesmitie vai sešdesmitie, vai vispār ulmaņlaiki...

Zīmju aisbergi

Šis ir jautājums, kas mani gandrīz vai visvairāk interesē filmas Paradīze ’89 gaidāmās ekrāna dzīves kontekstā, varbūt tieši tāpēc, ka man pašai to nekādi vairs nav iespējams pārbaudīt un arī precedenta nav, jo, kā jau minēts, tik nesenai vēsturei Latvijas kino pievēršas pirmoreiz, – vai šajā filmā vienlīdz bagātīgu un daudzslāņainu sajūtu pasauli var atklāt arī pavisam jauns skatītājs, kurš piedzimis jau labu laiku pēc Baltijas ceļa? Kāds gudrs jaunietis man teica – nostalģiju var izjust arī pēc tādiem laikiem, kuros pats neesi dzīvojis. Jautājums tomēr paliek – vai pavisam jaunais skatītājs varēs novērtēt un saskatīt visus tos aisbergus, kuru virsotnītes filmā iemirdzas kā precīzi izspēlēti rekvizīti vai sīkas epizodes?

Piemēram, ja māsīcu tētis (Gatis Gāga) iedod meitai naudu, ieminas, ka brauc uz Ļeņingradu, un iesēžas volgā, kuras aizmugures stikls rāda rozēm piebāztu mašīnas salonu, – vai divdesmitgadnieks tur ieraudzīs to pašu, ko mēs, kam zināmu aprindu veiklīši jau gadu gadiem stāstījuši, ka tā viņi visi savus pirmos miljonus nopelnījuši? Un vēl daudz vienkāršāk – vai meiteņu sarunām fonā atskanējusī leģendārā televīzijas raidījuma ievadmelodija Labvakar, Latvija... tāpat noskries kā ar skudriņām pa dvēseli jebkuras paaudzes skatītājam?

Ar tādām skaistām un dziļām detaļām ir piesātināta visa filmas telpa, un ir acīmredzami, ka mākslinieks Aivars Žukovskis ir ne tikai prasmīgi sadzenājis pa pasauli atbilstošā laika rekvizītus un sanesis tos kadrā, bet rūpīgi piestrādājis kopā ar visu radošo grupu, lai liela daļa no viņa atrastajām vērtībām tiktu arī attiecīgi demonstrētas un apspēlētas. Viss tur ir precīzs un īsts – gan metāla saldējumtrauciņi kafejnīcā, gan izmazgāti polietilēna maisiņi uz veļas striķa, gan neaizmirstami neglītās sandales meitenēm un aerobika televizorā, gan leģendārā Zīlītes numura stūris uz galda. Un operators Gints Bērziņš, protams, pat no padomjlaiku tukšā veikala spēj uztaisīt gleznainu panorāmu ar skumjo Baibas Brokas pārdevēju beigu kadrā, nemaz nerunājot par elegantiem un jēgpilniem atspīdumiem padomjlaiku sekcijas lakotajās durtiņās.

Stereotipi pārvēršas

Interesanti vērot, ka režisore un scenārija autore Madara Dišlere ar dažiem šādiem zīmju aisbergiem izrīkojusies visai negaidīti un tieši pretēji populāriem stereotipiem, kurus parasti nes līdzi, piemēram, sirms krievu tautības kara veterāns ordeņotā žaketē un treniņbiksēs ar izstaipītiem ceļgaliem – te viņš pamazām atklājas kā daudz pozitīvāks tēls nekā kaimiņiene latviete Aija Karlovna (Guna Zariņa). Un atkal – es pieļauju, ka šī dramaturģiskā kolīzija daudz spēcīgāk iedarbojas uz cilvēku, kuram tāds veterāns apziņā jau iegravējies kā konkrēta zīme ar iepriekšparedzamu darbības modeli. Tāpat māsīcu mammas šķietami cienījamā "strādāšana Tautas frontē", kas slēpj visai dīvainu uzvedību un pārvēršas "baltās kleitas simbolā" (jo mammas seju skatītājs gandrīz neierauga), ir atsvaidzinoši ironiska fona līnija, lai gan filmas darbības pasaulē un meiteņu dzīvē no tādas mammas jēgas maz, tikai uztraukumi. Otra mamma jau nav diezin cik labāka, ja no viņas var mierīgi tikt vaļā ar monotonu: "Jā, silts. Nē, nelīst. Protams, ēdam!"

Tomēr laimīgā kārtā ne visus simbolus un tēlus filma apvērš par pārsteigumiem – Baltijas ceļš ir tieši tāds, kāds tas vajadzīgs filmas emocionālajai kulminācijai, aizkustinoši nofilmēts un liek domāt ne tikai par 1989. gadu, bet arī par kadrā redzamajiem cilvēkiem, kas Cēsu gravā sadevās rokās 2016. gada vasarā.

Un par uztraukumiem, kādu filmas gaitā atgadās diezgan daudz, – četrām meitenēm, īpaši divām lielākajām, šis vispār ir uztraucošais pieaugšanas laiks, kas nebūtu viegls arī bez tāda vēsturiskā fona. Tomēr visam pāri filmai Paradīze 89 ir izdevies radīt tādu netveramu bērnības laimes sajūtu – smieklīgi, ka viena sastāvdaļa šajā laimē ir mūzika no padomjlaiku TV raidījuma par dzīvniekiem, bet arī tas pieder pie lietas, pie tiem mazajiem ķieģelīšiem, no kuriem bija uzbūvēta mūsu bērnības drošā pasaule. Nu jau – Latvijas vēstures periods.