Cik maz gan mēs par zvaigznēm zinām – tā varētu teikt, pārfrāzējot Māri Čaklo. Kur nu par zvaigznēm – pat par Zemei vistuvākajām planētām joprojām zināms ir tik maz, ka noģiedamais mazumiņš paradoksālā kārtā ne pa jokam rosina iztēli. Tā, lūk, sarkanā planēta Marss izsenis valdzinājusi visu laikmetu "zemiešus" – gan seno mītu un leģendu sacerētājus, gan – pēdējo divarpus gadsimtu garumā – zinātniskās fantastikas autorus. Herberta Velsa piedzīvojumu trilleris Pasauļu karš, Reja Bredberija poētiskais meistardarbs Marsiešu hronikas un nesen iznākušais Endija Vīra romāns Marsietis – šie ir tikai daži pieturas punkti autoru fantastu marsiānisma vēsturē. Pat Nārnijas radītājs K. S. Lūiss nevarēja nociesties, nenosūtījis savas Kosmiskās triloģijas pirmās daļas Prom no klusās planētas varoni uz Marsu – tiesa, tas bija pavisam citāds Marss, vairāk teoloģiskas un intelektuālas cīņas arēna, nevis noslēpumainā, sarkanīgā planēta.
Otrais labākais darbs
Latviešu lasītāja Marsa pūru tagad bagātinājis darbs iz fantastikas zelta laikmeta – 1934. gadā publicētais Stenlija Veinbauma stāsts Marsa odiseja. To laidis klajā apgāds Jumava, turpinot sēriju Zinātniskās fantastikas klasika, kuru aizsāka H. F. Lavkrafta Kthulhu aicinājums.
Marsa odiseja ir stāsts ar īpatnu vēsturi. Būdams viens no nedaudzajiem zinātniskās fantastikas stāstiem, kurus sarakstījis Stenlijs Veinbaums, tas uzreiz pēc publicēšanas guva ievērību un padarīja autoru par žanra zvaigzni. Antoloģijā Labākie zinātniskās fantastikas stāsti, kas iznākuši līdz 1965. gadam, ko sastādījuši Amerikas fantastikas rakstnieki, Marsa odiseja iekļauta kā otrs labākais darbs, to apsteidz žanra granda Aizeka Azimova stāsts Nightfall. Lielmeistara atsauksme lasāma arī uz latviešu izdevuma vāka: "Šis stāsts uzspridzināja zinātniskās fantastikas lauciņu kā granāta."
Nelielo, plāno (62 lappuses) grāmatiņu pašlaik grūti iedomāties kā jebkādu metaforisku spridzekli. Vēl grūtāka šī iedomāšanās kļūst, kad sākat to lasīt.
Strausveidīgais pavadonis
XXI gadsimta sākums. Ekipāža četru vīru sastāvā ir sasniegusi Marsu, lai veiktu izpētes ekspedīciju. Dodoties fotografēt planētas virsmu, viens no ekipāžas dalībniekiem, vārdā Džarviss, piedzīvo lidaparāta avāriju un ir spiests kājām mērot 800 jūdžu tālo atceļu pāri tuksnesim līdz nometnei, kur viņu gaida biedri. Sastapis planētas iemītnieku, kurš kļūst par viņa ceļabiedru, Džarviss pamazām iepazīst planētas noslēpumus, ierauga tās dažādās un īpatnējās rases un cenšas nodibināt kontaktu ar savu neparasto pavadoni. Tātad nosaukumā ietvertā "odiseja" šoreiz burtiski jāuztver kā žanra apzīmējums – ceļojums, kurā tiek izzināta nepazīstama zeme un vienlaikus – ne tikai tā.
Stāstījums ir visai vienmuļš un sauss, sižets būvēts pēc principa: "varonis iet no punkta A uz punktu B, satiek būtni X, uzzina šādus tādus faktus, iet tālāk, atkārtot pēc vēlēšanās, rinse, repeat". Nevilšus jādomā – vai tiešām fantastikas žanra darbu klāsts XX gadsimta 30. gados bijis tik trūcīgs, ka ievērību izpelnījies šāds no pirmā acu uzmetiena necils stāstiņš?
Lai izprastu, kāpēc atzinība ir pelnīta, uzmanību der pārslēgt no sižeta, kurā automātiski meklējam aizraujošus pavērsienus, uz tēliem – šoreiz nevis cilvēku, bet citplanētiešu tēliem.
1934. gadā, kad zinātniskā fantastika vēl vīstījās ne nu vairs gluži bērna autiņos, bet lubu žurnālu (pulp magazines) lappusēs noteikti, izciezdama visas bērnu slimības klišeju un vēlreiz klišeju formā, ideja par citu planētu iemītniekiem kā tikai kā šķēršļiem varoņa ceļā, bet būtnēm ar pašām savu, no Homo sapiens radikāli atšķirīgu dzīves un domāšanas veidu bija novatoriska. Agrākajā literatūrā citplanētieši pēc noklusējuma bija tādas pašas struktūras dzīvības formas kā humanoīdi, tikai apveltīti ar nedabisku izmēru un dīvainu veidolu detaļām (un tas turpinājās vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara – lai atceramies Stīvena Spīlberga slaveno 1982. gada filmu Citplanētietis/E. T. the Extra-Terrestrial, kurā citplanētietis, kaut arī apveltīts ar šķīvjveida galvu, milzu acīm un garu kaklu, tomēr bija būtne, kas pārvietojas vertikāli, ir klāta ar ādu un apveltīta ar ekstremitātēm), Veinbaums pirmais piedāvāja citplanētiešu tēlus, kas ir pilnīgi atšķirīgi no mums pazīstamajām eksistences formām, – sākot ar apziņu apveltītiem augiem un beidzot ar dzīvības formu, kas balstās nevis ogleklī, bet silikonā. Vēl vairāk – Veinbaums spēra soli tālāk, apveltot šīs būtnes ar intelektu, kurš, lai gan pilnīgi atšķirīgs no cilvēciskā, ne par kapeiku nav zemāks, biežāk šķiet tieši otrādi – strausveidīgais marsietis Tvīls kopīgajā pārgājienā pa Marsa virsmu pamanās apgūt angļu valodas pamatus un tādējādi izskaidrot sarežģītus jēdzienus, bet Džarviss nespēj pat fonētiski atveidot kaut vienu Tvīla valodas vārdu.
Kritiķi uzskata, ka Tvīls ir pirmais tēls fantastikas žanrā, kas atbilst amerikāņu rakstnieka fantasta un žurnāla Astounding Stories ilggadējā redaktora Džona V. Kempbela slavenajam izaicinājumam literātiem "radīt tādas būtnes tēlu, kas domā tikpat efektīvi kā cilvēks vai vēl efektīvāk, bet ne līdzīgi cilvēkam".
Kāpēc jāpiesavinās marsiešu 0 kristāls?
Lasītāji, kuri stāstu uztver no mūsdienu perspektīvas, to (un autoru) kvēli apvaino rasismā, koloniālismā un visos pasaules grēkos. Dažos aspektos var piekrist, ka varoņa izrīcība ir visai savdabīga. Kāpēc, piemēram, Džarvisam jāpiesavinās noslēpumainais marsiešu cilts kristāls, ap kuru, kā var noprast, koncentrējas visa rases dzīve un, kā šķiet, arī reliģiskais kults? Tikai tāpēc, ka tas prozaiskā kārtā dziedina kārpas? Varbūt Veinbaums ar šo detaļu ironizē par baltā cilvēka aprobežoto domāšanu – tas visā spēj saskatīt tikai tūlītēju taustāmu labumu un, kad jāatceras princips "mīli savu tuvāko", labprātāk aiz auss liek frāzi par radības kroni.
Kā vienmēr fantastikas žanrā, stāstījumam ir dubultais dibens, šoreiz tā ir saprašanās tēma. Kā saprasties ar būtni, ar kuru tev nav kopīgas valodas, vēstures, pat bioloģiskās uzbūves? Marsa odiseja ir viens no pirmajiem žanra darbiem, kas citā perspektīvā palūkojas uz "svešo" (the Other) – ne vairs kā uz naidīgu traucēkli, kas noteikti jāiznīcina, bet kā uz būtni, kas pelnījusi līdzvērtīgu izpratni un cieņu. Tiesa, 50. gados makārtisma uzplūdos notiek atgriešanās pie jēdzienu "svešais" un "ļaunums" vienādošanas, kas spilgti atspoguļojas arī sava laika fantastikā, piemēram, Džeka Fineja Stāstā par ķermeņu nolaupītājiem. Tomēr pirmie soļi bija sperti, taciņa iestaigāta, un tālākais bija tikai laika jautājums.
Kā šodien lasīt Marsa odiseju? Varbūt ar smaidu par neprecizitātēm, varbūt ar vēsturisku ziņkāri. Varbūt ar palielināmo stiklu, kurā viss svešādais iemanto cilvēciskus vaibstus.