Jura Zvirgzdiņa darbi bērniem jau sen vairs nav nevienam jāiesaka, jo ražīgā un asprātīgā autora grāmatas gadu pēc gada valdzina gan jaunos lasītājus, gan dažādu literāro balvu dalītājus. Šo valdzināšanu turpina arī Zvirgzdiņa jaunā grāmata Seši stāsti par ASV vēsturi.
Zvirgzdiņa filigrānās prasmes
Pūristi noteikti varētu jau tūliņ pat rast iemeslu mesties autoram krāgā – kāpēc, lūk, stāstīt bērniem tieši par ASV vēsturi? Kāpēc gan ne par Latvijas vēsturi? Taču, šķiet, rakstnieka aizrautība ar šīs valsts vēsturi sākusies jau pirms vairākiem gadiem, kad klajā pirmo reizi nāca arī Sešos stāstos iekļautais vēstījums (un absolūts šo rindu autores favorīts) par visai erudītu jenotu, kurš amatu apvienošanas kārtībā piestrādā arī par prezidenta Bendžamina Franklina cepuri. Un te nu ir aizrautības rezultāts – seši dzīvīgi stāsti, kuros Savienoto Valstu piecsimt gadu pagātni, sākot no pirmajiem iekarotājiem un Kristofora Kolumba un beidzot ar abiem prezidentiem Rūzveltiem, izstāsta seši radījumi, kurus jebkurš bērns noteikti uzklausītu ar lielāku pietāti nekā viszinošāko skolotāju, – baltgalvas ērglis, kaķis, jau pieminētais jenots, basetu sugas suns, bruņurupucis un rotaļu lācītis Kristofers. Zvirgzdiņš kārtējo reizi filigrāni nodemonstrē prasmi, par kuru daudzi rakstnieki var tikai sapņot, – ar dzīvīgu tēlu, sulīgu dialogu, bērniem saprotamu asprātību un košu detaļu palīdzību padarīt bērniem uztveramu un saistošu faktiski jebkura satura tekstu pat tad, ja tas saistās ar teorētiski par tik sausu uzskatītu jomu kā vēsture.
ASV vēsture – ko gan par to zina vidusmēra latvietis? Labi, Kristofors Kolumbs, indiāņi, rasu segregācija, Neatkarības deklarācija, Baltais nams, hamburgeri – ko? Tie radušies Vācijā? Labi, svītrojam ārā... Daudzie prezidenti sajūk vienā kamolā, tautību un ticību kokteilis ir tik biezs, ka teju neizdzerams, nav ne krāšņu viduslaiku, ne romantisku musketieru un revolūciju... Taču Zvirgzdiņš tik un tā bezrūpīgi ķeras pie rakstīšanas, tā teikt, in p rincipio: pirmajā stāstā izbāzts muzeja ērglis mazai indiānietei stāsta par viņas rases priekiem un bēdām, otrajā – Vecās pasaules kaķis Olivers ceļo uz Jauno ar kuģi Mayflower, ceturtajā – basets (starp citu, šis vēstītājs ir vēsturiska radība!) Basters pavada savu saimnieku neatkarības karu juku laikos...
Viegli? Jā, viegli. Nenopietni? Diez vai. Par spīti allaž dzīvespriecīgajam zvēru vai rotaļlietu pasaulei piederīgajam vēstītājam, autors nemēģina tušēt un pieglaust arī nepavisam ne rotaļīgos vēstures faktu aspektus. Indiāņu iznīdēšana, kari, Titānika avārija, Kenedija slepkavība, Dvīņu torņi – arī tas viss ir Sešos stāstos, jo vēsture nav nekāds anekdošu savirknējums.
Autor, lūdzu, vēl!
Zvirgzdiņš nenoplicina tekstu kā tādu krāsainu Disneja pasaciņu, rakstītu vienkāršos nepaplašinātos teikumos, lai tikai, dievs pasarg’, jaunais lasītājs nepārpūlētu smadzenes, – nē, rakstnieks, kārtīgi iešūpojies, nevilcinās lietot arī bērniem nezināmus vārdus un jēdzienus, jo tos uzreiz paskaidro kāds no iesaistītajiem varoņiem, – tādas galu galā ir demiurga tiesības... Un pamazām starp joku, dialogu un izskaidrojošo materiālu ievijas doma, kas mazajam grāmatas adresātam, visticamāk, būs saprotama pēc vairākiem gadiem: ka nav svarīgi, ASV vai Latvija tiek aprakstīta. Ka valstu un zemju vēsture vienmēr ir kas vairāk par gadskaitļu, faktu un ķibeļu virknējumu. Ka vēsture ir un vienmēr būs tur, kur elpos dzīvais stāstītājs, teiksma, nostāsts un leģenda – un vienalga, vai rotaļu lācītis (teddy bear) tiešām nodēvēts Teodora Rūzvelta vārdā vai tikai ļaudis to tā izmelsuši. Vai Krusttēva Toma būdas autorei Herietai Bīčerei-Stovai tiešām piedēvēts Pilsoņu kara iedvesmotājas gods, vai to izdomājuši lepnie uzvarētāji ziemeļnieki vai varbūt – vīlušies zaudētāji dienvidnieki. Svarīgi ir tas, ka leģenda, stāsts, anekdote palīdz atcerēties. Papildvērtību grāmatai piešķir mākslinieka Henriha Vorkala zīmējumi, kas gaumīgi savij atsauces uz ASV popkultūru ar bērniem tīkamu uzmanību krāsai un detaļai – un tas ļauj arī aizmirst šādas tādas nesakritības ar tekstu, piemēram, to, ka zīmētais kaķis Olivers nez kur pazaudējis rakstnieka uzsvērti pieminēto melno kažociņu un ietērpies svītrainā...
Kā jau teikts, grāmata ir ar vieglumu rakstīta (vismaz rada tādu iespaidu) un viegli lasāma... vai būtu, ja vien netraucētu taupīgais (no vienas lappuses malas līdz otrai) sīkburtu maketējums, ko nav viegli izlasīt ne tikai bērna, bet arī pieaugušā acij, un daudzās redaktora, korektora un salicēja kļūmes. Taču kopumā atliek teikt – autor, lūdzu, vēl arī Francijas vēsturi, Krievijas vēsturi un (klusiņām) Latvijas vēsturi!