Visticamāk – raksts par Ovidija aprakstīto apokalipsi bija pasūtīts vai domāts to pasūtīt kādam citam, kādam, kurš tieši tajā vakarā, kad no viņa bija atvadījušies draugi, tika atdots mūžīgo noslēpumu un metamorfožu ceļam. Miris vienā datumā ar Raini un jau pārceļojis pār Stiksas upi, un iekļuvis ēnu valstībā. Būtu muļķīgi apgalvot, ka kādam no tiem, kas pazina Normundu Naumani, 16. septembra vakarā, skatoties Kirila Serebreņņikova MHAT 7. studijas izrādi Metamorfozes, kas viesojās Nacionālajā teātrī, bija jau izgaisušas bēru dienas atvadu asaras vai domas par aizceļošanu, pasaules kārtību, cilvēka dzīves trauslumu un visu banālo, kas ar to saistās, respektīvi, to, ko sauc par dzīvošanu, un tukšumu, kas paliek šaisaulē.
Ovidijs piedzima gadu un piecas dienas pēc Jūlija Cēzara nāves, kad diženais laikmets bija beidzies ar divdesmit trim dūrieniem no drauga Bruta un pārējo rokas. Iespējams, tāpēc Ovidijs savā darbā ierakstīja sajūtu par haosa laiku, kas pārvērš, savērš, izmaina līdz nepazīšanai un ārprātam dievu un cilvēku pasauli. Un ne jau laiks to izdara – cilvēku un dievu kaislības, nenovīdība, stulbums un aklums. Kas visu, kas labs, padara par ļaunu. Ar laiku. Ovidija Metamorfozes ir heksametros salikti panti, un tajos grūti iejusties līdz brīvam valodas plūdumam, lai sajustu teksta burvību, jo drudžaini jādomā par to, lai nepalaistu garām saturu. Tā atzinās gan Kirils Serebreņņikovs, gan vēl daži no Maskavas teātra puses, neslēpjot, ka Ovidija vārsmas esošajā tulkojumā nav pašiem lasāmas un dodamas lasīt jauniem cilvēkiem.
Savukārt, pēc režisora Dāvida Bobē stāsta, franču bērniem Ovidija Metamorfozes ir ierastas un iecienītas pasakas, jo, pārnestas franču valodā un atbrīvotas no heksametru smaguma, tās ieguvušas mītisko burvību, kurā šausmas un brīnums ir tik tuvu un neparasti. Tāpēc izrādes va jadzībai tapa vidusceļš – dramaturgs Valerijs Pečeikins radīja savu versiju, pārrakstot Ovidiju prozā, pielasot klāt vēl dažus mītu varoņus un radot vienu caurviju tēlu – jaunu varoni, kam izrādes laikā jāatmin viena vienīga dievu uzdota mīkla. Savukārt Dāvids Bobē uz skatuves Metamorfozes pārvērtis performancē, kurā traki fiziski izaicinājumi sastopas ar poētiskām un daudznozīmīgām metaforām un skaistumu, kas traģisko un nāvi padara par turpinājumu šīszemes ceļiem.
Melnā un sarkanā krāsa
Izrādes Metamorfozes pirmie meti tapa 2012. gadā sešās dienās, kad kursa audzēkņi veidoja etīdes par šo tēmu, un tās jau tika rādītas skatītājiem kā work in progress. Iespējams, tāpēc dažas no deviņpadsmit novelēm šķiet drusku par daudz studentiskas un pašmērķīgas raitajā izrādes vēstījumā. Franču režisors Dāvids Bobē kopā ar topošajiem aktieriem ir iztulkojis šo darbu kā spēli – dievos un velnos. Vispār jau – cilvēkos, kas antīkajos laikos sacentās, izaicināja un sadusmoja dievus. Uz skatuves izgāztuvē trīs vecu mašīnu vraki, no kuriem lien ārā XXI gadsimta ielu apģērbā tērpti metamorfožu tēli, skatuves aizmugurē – ekrāns, kurā kā matriksā veidosies tēlu sejas, kas plūstoši mainās no vienas otrā. Blakus tam melnā un sarkanā krāsa – spaiņiem. Paredzama un neparedzama tā līst pār aktieru ķermeņiem. Nafta un asinis, protams. Plastmasas maisiņi, kas lido, un papīrs, sadedzināts, saplēsts un apdrukāts.
Sešpadsmit MHAT 7. studijas jaunieši, kurus Kirils Serebreņņikovs audzinājis par universālajiem kareivjiem, nes līdzi ne tikai izrādes vēstījumu. Viņi uz skatuves ir gatavi darīt visu – kā pašzīmējošas otas, kas metas uz audekla, jau māksliniekam tikai pakustinot roku. Kā mūzikas instrumenti, kas skan paši jau pirms diriģenta zižļa mājiena. Un tas izrādē ir žilbinoši – viena kopā auguša aktieru kursa enerģija, kustība, pašatdeve, liekas, pavisam nedaudz un viņi visi lidos. Tad, kad pārvietojas pa sienām uz augšu, kā ēnu teātrī sastingstot dažādās pozās. Un skatuves aizmugure kļūst par ekrānu, kurā jauniešu ēnas zīmē figūras. Muskuļi, balsis, grācija un intonācija. Ka tik ļoti skaisti ir dzīvot, par spīti baisajam vēstījumam, kurā nu jau iejaucas jauna politiskā informācija par kariem un cilvēku ļaunuma tuvumu.
Uz skatuves ir izaicinājums, deja, roks, video, gaismas un dramatiskais teātris vienlaikus, kad jauni un ziedoši cilvēki stāsta stāstus, neslēpjoties, ka tas notiek uz skatuves, atstājot vietu savai attieksmei un komentāram. Un ne jau tas, ka Orfejs stāsta par facebook profilu mirušajai Eiridikei, vai Narciss, kas XXI gadsimta manierē un cinismā komentē sava varoņa gaitas, ir tas, kas sasaista antīko laiku un mūsdienas.
Tas nelaiks, kas ir uz skatuves, ir mūžīgāks. Ar to, ka Tirēzijs savu sodu par nosistām čūskām saņem, uz skatuves aktierim noģērbjoties līdz kailumam un samainoties drēbēm ar aktrisi. Ar to, ka Mids zelta vietā iegrābjas naftā un, melns, novārtījies melnajā krāsā, saņem sodu par savu negausību. Ar to, ka pirms Orfeja nāves uz skatuves no spaiņa tiek izlieta sarkanā krāsa, kurā pēc mirkļa viņš ieguļas, lai – jau ar novilktu ādu – jau otrreiz pa zināmiem ceļiem dotos pāri Stiksai pie Eiridikes un viņu ēnas satiktos.
Ļaunums, labais, ļaunums
Droši vien jaunības diktēts dumpis pret nenovēršamām pasaules parādībām ir iemesls, kāpēc izrādes noslēgums, par spīti nerimstošajai enerģijai, ir drūms. Kur nu drūms, daudz vairāk – tas ir bezcerīgs un baiss. Bez iespējām izdzīvot un cerības. Ka dievi nākamajā plūdu reizē pažēlos cilvēci, ka ļaunais atkāpsies un kāds sāks domāt. Ka nenotiks Latvijā, piemēram, vairs tā, ka māte izmet tikko dzimušu bērnu plastmasas maisiņā atkritumos.
Dēls nenogalinās māti pudeles dēļ un māte bērnu – ievārījuma burciņas dēļ. Izrādes sākumā uzdotās mīklas – kas atrodas dievu dotajā trešajā kausā – atminējums atklājas jau pēc apokalipses – divos no trim kausiem, kuru saturs pusradībai puscilvēkam jāatmin, ir iekšā ļaunums. Labais palicis tikai vienā kausā, žēlsirdība, pat zelts un pārējais jau ir pazaudējis milzīgajam spēkam, ko nes līdzi ļaunums. Nebeidzams – no pirms Kristus laikiem līdz apokalipsei kaut kad nākotnē, kuras ainas Valerijs Pečeikins zīmē. Tas droši vien ir jaunības dēļ – šis kategorisms dramaturģijā un aktierspēlē –, kad liekas, ka pateikta patiesība, iztrakota novārtīšanās mēslos vai vārdā nosaukts ļaunums nekad vairs nepiepildīsies. Var jau būt, ka tā ir. Kad skaisti ir sadegt kā Ikaram un palikt uz sienas ēnu sadaļā – kā vertikāli pavērstā pazemes valstībā, kurā iekāpt var, kāpjot uz augšu. Un tas pats vien jau būs, kas debesis. Un top skaistākā no pazemes valstībām, ko tur liegties.
Divu stundu garumā deviņpadsmit noveļu no aizlaikiem – par naidu, ārprātu, nežēlību un sodu. Un tomēr – par mīlestību un baudu. Par Pigmalionu, kas izveido savu sapņu meiteni un atdzīvina to, par Sīzifu, kas veļ savu akmeni kalnā. Par Narcisu un Ēho, un visiem, kas tur un te tiecas pēc mīlestības. Egoistiski, nesavtīgi, radoši un tik cilvēciski.