Pirms Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrs priecīgi nodosies divu gadu jubilejas pasākumiem, tajā līdz 12. aprīlim aplūkojamas piecas izstādes. Saskaņā ar centra stratēģiju tā ekspozīcijas allaž mēģina aptvert mākslas norises amplitūdā no dzimtā miesta līdz pasaules metropoļu aktualitātēm, tāpēc neizbēgami izrādās nevienmērīgas kvalitātē, cenšoties nodrošināt gandarījumu iespējami daudziem dažādas pieredzes un interešu vadītiem ļaudīm, kas mēro ceļu uz Latvijas tālāko mākslas atbalsta cietoksni.
Pašlaik Rotko centra D sektorā skatāma Kurzemes Mākslas un dzejas dienu ceļojošā izstāde, C sektorā – Abrenē dzimušā jelgavnieka Valerijana Dadžāna gleznu ekspozīcija Krāsainās iedomas un slovāku fotogrāfa Jurija Dojča puspasauli apbraukusī izstāde Beidzamais folio. Tajā fascinējoši dokumentēts, kā mākslinieks un viņa filmēšanas grupa nokļūst pamestā ebreju skolā Austrumslovākijā, kur neticamā kārtā gadu desmitiem viss palicis neskarts, putekļu iekonservēts pēc skolēnu, skolotāju un darbinieku izvešanas uz Aušvicu. Putekļu kaudzē mākslinieku sagaidījusi pat viņa vectēva Jākoba mācību grāmata.
D un B sektorā skatāmas vēl divas izstādes, par kurām kuratori ir apzinīgi rūpējušies, prasmīgi radot pārliecību par to nozīmīgumu latviešu laikmetīgās mākslas scēnā. Pirmā, kurai vairāk pievērsīšos, ir gleznieciskā tetraloģija Četras izstādes – mākslinieku Zariņu ģimenes jaunākie darbi. Kuratore Inga Šteimane tās specifiku anotācijā komentē ar vārdiem: "Tas arī ir uzskatāms par projekta izaicinājumu – gan ekspozīcijās, gan interpretācijās turēties drošā attālumā no ģimenes sentimenta, no Zariņu dzimtas sentimenta un pievērsties tikai mākslai."
Rotko asarām tic
Ekspozīcija sākas ar Vijas Zariņas Portretiem – telpu, kurā skatītājs var sajusties kā mežā, birzī vai tiklab arī preses kioskā, – no stendiem mūs uzlūko sejas, dīvainas, pārlaicīgas gaismas apstaroti tuvplāni, atsvešināti kā maskas, starp kurām dažas izrādās mākslinieces tuvinieku sejas. Vija Zariņa gleznojusi gan no svešām žurnālu, gan sev mīļu cilvēku fotogrāfijām, meklējot mūsdienu parādes portreta formas un vienlaikus – cilvēka būtības mūžīgos aspektus.
Ne mazāk pārsteidz Kaspara Zariņa Simptomi (A–F) – abstraktas gleznas, kas tapušas, ar leņķa slīpmašīnu izslīpējot biomorfas formas dobumus košu pamatkrāsu pārklātos 13 kārtu saplākšņos. To abstraktums atgādina dabā vērojamo – kaut ko tādu, kas redzams mikroskopā vai dīķī, vai uz loga lietus laikā. Inga Šteimane kā šīm radnieciskas piesauc Kloda Monē ūdensrožu gleznas (impresionistiskā gaismēnu virmojuma dēļ), finiera iedobuma gredzenus asociē ar barokā iemīļoto gredzenveida kompozīciju, savukārt neglezniecisko metodi saista ar XX gadsimta otrās puses avangardu – Vīnes akcionistiem.
Es jau kopš Kaspara Zariņa pērnās personālizstādes Bez norādēm galerijā Alma nebeidzu brīnīties par Zariņa gara radniecību ar ļoti interesanto, taču pie mums maz pazīstamo krievu avangardistu Mihailu Matjušinu, kurš XX gadsimta sākumā kopā ar saviem studentiem Mariju, Kseniju, Borisu un Juriju Enderiem aizrāvās ar krāsas fizikālo īpašību pētījumiem glezniecībā.
Par dabas rotaļīgi radošo garu, mehāniskas slīpēšanas rezultātā it kā nevilšus radītajām rozēm, amēbām un tamlīdzīgi gana izdomājies, skatītājs tiek iesūtīts pavisam citā pasaulē – Paulas Zariņas gleznās, kurās līdz ar Rotko spokojas arī Goija un Tērners. Jaunās mākslinieces desmit Apziņas ir ļoti spēcīgas gleznas. Zeme tajās klāta horizontāliem triepieniem, debess – vertikāliem. Galvenā ir to savienojuma vieta, kurā raugoties iespējams neierobežoti atpazīt un just līdzi visai kaislīgām emocijām.
Paulas māsa Marta, kuras pēkšņā aiziešana no dzīves pagājušās vasaras beigās daudziem lika raudāt, Četrām izstādēm bija iecerējusi brīnišķīgu videoinstalāciju Asaru kolekcija, kurā tiktu izstādītas viņas Rotko gleznu priekšā pieraudātās mēģenes un mutautiņi. Izstādē eksponēta projekta skice.
Pārspīlēta ambīcija
Otra kuratoru rūpīgi pozicionētā izstāde Rotko centrā ir Latvijas ainava. Lasot tās anotāciju, gan rodas sajūta, ka rīkotāji ir krietni pārspīlējuši, pieteikdami izstādi kā unikālu pētījumu, "jaunu paradigmu Latvijas autorfotogrāfijā, kurai ir raksturīga novēršanās no konvencionāli skaistā [..]", kaut gan Alnis Stakle un Arnis Balčus savas sērijas tiešām ir risinājuši konceptuāli. Balčum tas izdevies pārliecinoši, diskutablajā stāstā par Zilupi miksējot savas un atrastas fotogrāfijas un objektus. Savukārt garbage attēla estēta Stakles sērija par Rīgu kā beigtu žurku un aizdomīgu nabagu pilsētu gan šoreiz labākajā gadījumā vedina vien uz pārdomām par visa pastāvošā bezjēdzīgumu.
Mulstot par ambīciju rādīt jaunu Latvijas ainavu, Reiņa Hofmaņa Uguns sērijā tomēr spēju saskatīt vienīgi cienījamu Latvijā spēcīgās fotoreportāžas tradīcijas turpinājumu, savukārt Ilzes Vanagas Mājas un Ivetas Vaivodes Klēpis, manuprāt, lieliski iederas vietējā poētiskā dokumentālisma tradīcijā. Tie ir skaisti, laimīgi, romantiski darbi, kas balstīti autobiogrāfiskos impulsos, līdzīgi kā, piemēram, Ievas Epneres 2010. gadā eksponētā fotosērija Zaļā zeme u. c.
Vērtīgs izstādes papildinājums ir izcila dizaina albums, kurā izstādes fotogrāfijas līdzdarbojas ar piecu dažādu humanitāro jomu zinātnieku tekstiem – visiem silti iesakāmu lasāmvielu.