Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +11 °C
Skaidrs
Piektdiena, 7. oktobris
Daumants, Druvvaldis

Radikālā un emocionālā Anete

Franču režisora Leo Karaksa muzikālā drāma Anete ir mākslinieciski drosmīga, absolūtu autora brīvību demonstrējoša filma. No piektdienas, 25. februāra, tā ir skatāma Latvijas kinoteātros

Laiku pa laikam nākas atbildēt uz jautājumu – kura ir jūsu mīļākā filma? Šis dežūrjautājums katru reizi no jauna liek pauzēt, jo nākas izdomāt aktuālu atbildes versiju. Ja ignorējam klasiku un pievēršamies jaunajiem laikiem, izcelt kaut ko vienu un īpašu intensīvajā filmu un seriālu plūsmā kļūst arvien sarežģītāk. Par skatītāju uzmanību cīnās arvien vairāk filmu, festivālu un komercrepertuāra plūsmai pievienojies arī platformu piedāvājums. Tomēr franču režisora Leo Karaksa muzikālajai drāmai Anete/Annette, kas 2021. gada vasarā atklāja Kannu kinofestivālu, manu mīļāko filmu izlasē ir īpaša vieta.

Droši vien daļa emocionālā satricinājuma ir saistāma ar jau pieminēto faktu – Anete atklāja pasaulē nozīmīgāko festivālu pēc pandēmijas pauzes, iezīmējot vāru cerību staru, ka dzīve un kino process tomēr atgriezīsies normalitātē. Pēc ilgākā laikā mazos ekrānos patērēta satura piedzīvot atgriešanos kinoteātrī ar vairāku tūkstošu skatītāju ietilpību un skatīties vienu no neparastākajiem mūzikliem, kāds jelkad ir tapis, ir notikums un īpašs pārdzīvojums. Kopš Anetes pasaules pirmizrādes ir pagājuši vairāki mēneši, festivāli iespēju robežās notiek, un filmu pirmizrādes kinoteātros arīdzan. Tomēr Anete paliks atmiņā kā tāds reibinošs piedzīvojums – mākslinieciski drosmīga, absolūtu režisora brīvību demonstrējoša filma. Pērn vasarā tā izskanēja arī kā apliecinājums, ka pandēmija nav iznīdējusi ne klasisko kino demonstrēšanas formātu uz lielā ekrāna, ne Eiropas autorkino spēku.

Atmiņu drumslas

Neesmu skatījusies Aneti vēlreiz un no jauna – iespējams, lai neaizbaidītu sajūtas, kas radās pirmizrādē. Esmu gan klausījusies filmas skaņu celiņu, ko ierakstījuši ASV dueta Sparks mūziķi, aktieri Mariona Kotijāra un Ādams Draivers, operdziedātāja Katrīna Trotmena un citi mākslinieki. Šis ir gadījums, kad negribas pakļauties recenzijas rakstīšanas kārtībai, analizējot filmas saturu un formu. Turklāt par Aneti ir rakstīts jau vairākkārt. Gribas ļauties atmiņu drumslām. Piemēram, režisors Leo Karakss sēž zālienā pie kādas Jūrmalas viesnīcas. Šķiet, tas bija 1999. gads, kad viņa filma Pola X tika rādīta Rīgā festivālā Baltijas pērle. Otrs tik līdzīgs cilvēciņš, trausls un nervozs, sēž uz netīras grīdas pie lifta Maskavas kino augstskolas kopmītnēs – tā ir krievu aktrise, tolaik studente Katja Golubeva. Tas ir pats 90. gadu sākums. Dažus gadus vēlāk Jekaterina Golubeva kļuva par Leo Karaksa dzīvesbiedri un viņiem piedzima meita.

Šīm divām nesaistītajām ainiņām ir netieša saistība ar Aneti. Filmas sākuma epizodē Leo Karakss parādās kadrā kopā ar savu un pāragri mirušās Katjas Golubevas (1966–2011) meitu. Savu iepriekšējo darbu Svētie motori/Holy Motors (2012) režisors veltījis dzīvesbiedres piemiņai.

Estētikas atslēga

Anetes galvenie varoņi ir operdīva ar dievišķu balsi (franču aktrise Mariona Kotijāra) un šerps, provokatīvs stand-up komiķis (amerikāņu aktieris Ādams Draivers). Viņiem ir lemta liela, skaista mīlestība, kas tik burvīgi apdziedāta viņu duetā We Love Each Other So Much, un šīs mīlestības pārbaudījumi ar slavu un radošo konkurenci, ko saasina mazuļa, vārdā Anete, ierašanās. Filmas gaitā no abu talantīgo cilvēku divdūjiņu mīlīguma gan maz kas paliek pāri. Destrukcija ir sāpīga.

Franču zvaigzne Mariona Kotijāra filmā Anete atveido operdīvu, kura apprecas ar ambiciozu stand-up komiķi. Publicitātes foto 

Filmas vēstījumā iezīmējas radošu cilvēku egoisma un konkurences tēma, šī sacensība iznīcina mīlestību. Domāju, režisoram tas ir bijis ļoti personīgs motīvs, un arī pati filma ir viņam personīgs stāsts, par spīti faktam, ka Anetes idejas un mūzikas autori ir brāļi Rons un Rasels Maels, kuri ir pazīstami kā duets Sparks. Filmas sākumā ir epizode, kurā radošā grupa gatavojas darbam, – tajā ir redzams Leo Karakss ar meitu, Sparks mūziķi, savukārt aktieri ietērpjas savu varoņu kostīmos. Visi ieņem savas vietas, jo ir laiks sākt. Kāpēc filma sākas tieši šādi un ne citādi?

Sākums var būt atslēga filmas estētikai un kultūrtradīcijai, kurā tā veidota. Šī ir zīme – tā nebūs filma, kas imitē realitāti, kā to dara Holivudas filmas, tas būs drosmīgs Eiropas mākslas kino, kurā netiks slēpts kino tapšanas mehānisms. Leo Karakss filmas sākumā izmanto atsvešinājuma tehniku, kuras pamatlicējs (teātrī) ir Bertolts Brehts un kuru intensīvi savos darbos izmantojis Francijas jaunā viļņa klasiķis Žans Liks Godārs. Leo Karakss ar kino mediju turpina eksperimentēt tikpat radikāli, kā to savulaik darīja Godārs. Ne velti laikā, kad Leo Karakss uzņēma savu agrīno filmu Sliktās asinis/Mauvais sang (1986) ar jauniņo Žiljetu Binošu, viņu dēvēja par Francijas "jaunā jaunā viļņa" aizsācēju. Sliktajās asinīs ir tik daudz no Godāra!

Nekādu kompromisu

"Jaunais jaunais vilnis" sen ir pagaisis – Leo Karaksa tā laika gara radinieki ir kur nu kurais. Žans Žaks Benekss nesen devies mūžībā, Liks Besons ir izšķīdis komercijā, palicis viens pats Leo Karakss – režisors, kurš nepieļauj kompromisus. Starp citu, tieši atsvešinājuma efekts, vēlme distancēt skatītāju no filmas notikumiem ļauj izskaidrot, kāpēc titulvaroni Aneti Leo Karakss ir izveidojis tik neparastu, iespējams, pat nepieņemamu, ja vērtējam tradicionālā kino kategorijās.

Formas ziņā Anete ir radikāla filma, ko radījis unikāli talantīgs režisors. Leo Karakss virtuozi pārvalda Eiropas modernisma kino raksturīgās tehnikas un izmanto tās filmā, kuras darbība risinās ASV. Anete ir režisora pirmā filma, kas uzņemta angļu valodā. Arī šeit veidojas disonanse – starp filmas valodu, norises vietu un formu, kas rada Eiropas kino. Formāli Aneti var klasificēt kā mūziklu. ASV ir kino mūziklu dzimtene, šī tradīcija tur ir pamatīga un ilglaicīga. Pat Stīvens Spīlbergs ir izveidojis mūziklu Vestsaidas stāsts, kas šogad nominēts septiņiem Oskariem. Tomēr Leo Karakss Anetē pretojas mūzikla kanoniem un tradīcijām tikpat izaicinoši, kā to savulaik darīja dāņu ģēnijs Larss fon Trīrs Dejotājā tumsā/Dancer in the Dark (2000) ar Bjorku galvenajā lomā – šo filmu daudzi dēvēja par antimūziklu. Viens no iemesliem ir tās dramatiskais fināls, kas nav pieļaujams mūziklā.

Nereti Anete tiek salīdzināta ar Dejotāju tumsā – un pamatoti, jo šīs ir Eiropas filmas, tajās izmantoti autorkino paņēmieni un tās turpina tik fragmentēto Eiropas mūziklu tradīciju. Franču mākslinieks to dara pārliecinoši un personīgi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja