Vailda dzīve, kurā tīši inscenētus teatrālus efektus mūža nogalē (Vailds mira tieši uz XX gs. sliekšņa 46 gadu vecumā) nomaina traģēdija, ir insiprējusi Dailes teātra režisoru Dž. Dž. Džilindžeru ķerties pie Deivida Hēra lugas Jūdas skūpsts. Hērs — cienījams britu dramaturgs, TV režisors un scenārists (arī Stīvena Daldrija filmai Stundas pēc Maikla Kamingema romāna) lugā apraksta Vailda attiecības ar diviem savas dzīves liktenīgajiem vīriešiem — Robertu Rosu, kurš rakstniekam — precētam vīram un divu bērnu tēvam — atklāja viņa homoseksuālo orientāciju, un Vailda mūža lielo mīlu — Alfrēdu Duglasu, attiecības ar kuru rakstnieku noved cietumā. Apsūdzētu par sodomiju.
Džilindžeru ar Vaildu saista estētiskie uzskati un bieži vien tīši provokatīvā poza attiecībā uz morāles un ētikas jautājumiem. Tomēr no Vailda darbiem režisoram patīk vien dažas pasakas, ģeniālais romāns Doriana Greja ģīmetne un luga Salome. "Iestudēt Salomi pēc Romāna Viktjuka (Džilindžera lielākā autoritāte teātrī, Maskavas režisors – H.V.) ir bezjēdzīgi, savukārt Doriana Greja ģīmetni savulaik Jaunajā Rīgas teātrī ļoti neslikti iestudēja Alvis Hermanis, kāpēc atgriezties pie kaut kā, kas jau bijis?"
Vailds bija krīzes laikmeta, gadsimta beigu dziesminieks. Dekadences iedvesmotājs, taču diez vai šī vārda īstajā nozīmē – dekadents. Jā, viņam šķita, ka Mākslai nav un nevar būt citu mērķu kā pati māksla. Viņš slīpēja vārdus kā juvelieris dārgakmeņus. Vaildam Māksla bija pati dzīve — jo savu dzīvi viņš veidoja kā mākslas darbu (apgalvojot, ka viņa ģēnijs izpaužas dzīvē, kamēr literatūrā — tikai talants), ikdienišķās situācijās šokējot apkārtējos ar izaicinošiem paradoksiem vai provokatīviem, taču allaž izsmalcināti noformulētiem paziņojumiem. Viņš trenēja savu stāju, pats skicēja kostīmus, kuri notušēja viņa apaļīgumu un kuriem pievienoja efektīgas detaļas — piemēram, zaļi nokrāsotu neļķi pogcaurumā. Pēc lugas Salome uzrakstīšanas tapa fotogrāfija, kurā Vailds redzams Salomes pavedinošajā kostīmā, sniedzoties pēc Jāņa Kristītāja galvas.
Luga, kurā vairākums darbojošos personāžu ir geji, noteikti nav ierasta parādība Nacionālā teātra samērā konservatīvajā repertuārā. "Tāda sakritība, ka teātrī strādā aktieris, kas tik ļoti līdzinās Vaildam vizuāli, un turklāt ir tik talantīgs, ka var arī viņu nospēlēt, ir noteikti jāizmanto," — saka režisors par sadarbību ar aktieri Juri Lisneru.
Tas arī iemesls, kāpēc vēl pirms lolotā Šekspīra Makbeta, ko Džilindžers bija iecerējis kā pirmo kopdarbu ar Nacionālo teātri, top šī izrāde. Liktenīgā vierieša — Bozija lomā — Uldis Anže, Roberts Ross — Gundars Grasbergs. Džilindžers slavē aktierus ne vien par talantu, bet arī par drosmi, jo seksuālo minoritāšu tēma gan nes Oskarus Holivudā, bet Latvijas sabiedrība, īpaši Nacionālā teātra publika, pret to izturas labi ja piesardzīgi. "Naids, kas sabiedrībā vērojams pret šiem cilvēkiem, ir patoloģisks. Nenoliedzami, arī absurdās izdarības praida laikā un pārdomas, kādu iespaidu šis naids atstāj uz homoseksuālistu dzīvi, bija viens no impulsiem iestudēt šo drāmu," atzīst Džilindžers.