Paviljons, kas celts pirms 1400 gadiem, bija pārcietis Otro pasaules karu un bija nozīmīga sakrālā celtne Japānas kultūrā. Kad pagājušajā sezonā režisors Henrijs Arājs Latvijas Nacionālajā teātrī sāka runāt par romāna dramatizējumu, aktieris Uldis Siliņš sameklēja romānu un to izlasīja. Romāns aizrāvis. "Tas balstīts uz patiesiem notikumiem, autors ir intervējis notikuma lieciniekus. Tomēr tā ir rakstnieka fantāzija par to, kāpēc tas notika," precizē Uldis Siliņš.
Viņam izrādē ir jaunekļa Midzoguči loma. "Viņš ir garīdznieka dēls, nāk no laukiem. Visu dzīvi mācīts, ka Zelta templis ir pats augstākais, kas vien var būt sasniedzams. Tēvs un māte solīja viņam skaistu nākotni. Bet, kad viņš tiek ārā no tā "stikla trauka", kurā audzis, viņš saprot, ka dzīve nav tāda, kā solīts. Notikumi Zelta templī nebūt nav tik skaisti, pareizi un iedvesmojoši. Savas identitātes meklējumi jaunekli noved pie radikāliem risinājumiem," stāsta Uldis Siliņš un pieļauj, ka daudziem ir bijusi līdzīga situācija kā Midzoguči, kurš kopš bērnības sasmēlies no vecākiem zināšanas, kā būtu jādzīvo. Sasniegt šo skaistumu – Zelta templi – jauneklim nozīmē radīt dzīvei jēgu un atrast piepildījumu. Zelta templis ir ideāla iemiesojums, kas vienmēr atgādina par cilvēka paša nožēlojamību. "Kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna? Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kur citur, bet – kur? Jaunais cilvēks, sastopoties ar pasauli, mēģina visu filtrēt caur savu pieredzi, atbrīvojas no priekšstatiem un cenšas ar savu rīcību mainīt pasauli. Vai viņam tas izdodas? Nezinu. Tiem, kuri lasīs romānu, varētu šķist smieklīgs viņa naivums. Bet tādi jau mēs visi esam," spriež aktieris.
Izrādi īpašu padara par izteiksmes veidu izvēlētās buto tehnikas izmantošana. Tā ir XX gs. 50. gados radusies kustību prakse – deja, kas ir protests pret Japānas skaisto un izsmalcināto žestu kultūru. "Buto – tas ir dubļi, māli, neglītais cilvēkā, vājums. Un tas rada attiecīgu noskaņu," iezīmē Uldis Siliņš.
Lomās darbojas arī Liene Sebre, Ināra Slucka, Tomass Ralfs Ābolkalns, Rūdolfs Sprukulis, Voldemārs Šoriņš. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Adriāns Toms Kulpe, kustību horeogrāfe – Simona Orinska, komponists – Platons Buravickis, gaismu māksliniece – Lienīte Slišāne. Tuvākās izrādes – 6. un 16. martā, 9. un 24. aprīlī.