Kad no Anglijas izraidītā skandalozā rakstnieka Oskara Vailda grēcīgo pīšļu pārbedījuma vietā Perlašēzas kapos 1909. gadā tika uzstādīta britu/amerikāņu skulptora modernista Džeikoba Epstaina veidotā "kritušā eņģeļa" figūra, Parīzē ātri paklīda tenkas – gan jau slavenākajam īru sodomītam nebūs miera arī pēc nāves! Protams, nenoskaidroti vandaļi drīz vien nodauzīja eņģelim no kapa skulptūras viņa vīrišķo atribūtu (to aizstāja ar sudraba "protēzi" tikai 2000. gadā!), jo… eņģeļiem taču dzimuma nav.
Kaut kas līdzīgs "amputēta krāniņa atjaunošanai" regulāri notiek arī teātros, kur iestudē Vailda lugas, – lai cik krāšņi, drosmīgi, izaicinoši būtu centieni interpretēt ģeniālā estēta un morālista paradoksālos dramatiskos darbus, nav iespējams izvairīties no "Vailda paradoksa" – pretrunas starp viņa lugu literāro daiļumu, vienkāršāk sakot – uzsvērto deklamatīvo aforistiskumu jeb "tā taču normāli cilvēki nerunā", un sižetos nomaskēto apbrīnojami mūsdienīgo erotismu, seksualitāti, jutekliskumu visā tā nepievilcībā, proti – patiesīgumā, un kaislīgumā. Kā organiski salaulāt izteiksmes briljanto formu ar tajā paslēpto nolūku nelāgo dēmonismu?
Normunda Naumaņa recenziju par izrādi Sieviete, kura nav uzmanības vērta lasi 21. marta KDi!