Kā PelnrušķītePirmo reizi sastopoties ar Hariju, viņš ir tik vien kā modernā Pelnrušķīte džinsos — līdzaudžu nonievāts un audžuvecāku pazemots bārenis "pieliekamajā zem kāpnēm", kurš negaidīti uzzina, ka ir apveltīts ar burvju spējām, tiek uzņemts līdzāspastāvošas paralēlās pasaules burvestību skolā un tiek iesaistīts globālā cīņā ar pasaules varenāko ļauno burvi — tēls, kurš vienlaikus izraisa līdzjūtību un lasītāja neapzinātu vēlmi piedzīvot "pazemoto un apvainoto" triumfu. Protams, atklājums, ka mūsu pelnrušķītim ir ne tikai fantastiskas spējas, bet arī augstas morālās vērtības — drosme, godīgums un uzticība, mūsu vēlmi identificēties tikai sakāpina — Harijs apziņā izveidojas kā ideāltēls, paraugmodelis. Visbeidzot, ievietojot šo tik atpazīstamo varoni dzīvelīgi ņirbošā, krāsainu un asprātīgu detaļu piesātinātā burvju pasaulē, kur iespējams ir teju viss — apmetnis padara neredzamu, sporta spēles tiek spēlētas, lidojot uz slotas kātiem, un pretimnākošais kaķis var izrādīties par skolas direktoru — panākumi nevarēja izpalikt, jo īpaši uz labas bērnu literatūras vakuuma fona tiklab Latvijā, kā Rietumos (kur aina mudž no bezpersoniskiem supervaroņiem, interplanetāriem mošķiem un pāragrām erotikas devām). Taču Harija popularitātes fenomens skāra ne tikai jaunāko skolas vecumu — ne velti pārdošanā tiek laistas gan bērnu, gan pieaugušo grāmatu versijas, pēdējām atšķiroties tikai ar nopietnāku vāka noformējumu. Šķita, ka pasaule apgriezusies kājām gaisā — nopietni biznesmeņi un augstskolu pasniedzēji aizrautīgi urbās bērnu grāmatā, bet bērni bez mudināšanas labprāt rija sešu un septiņu simtu lappušu biezus (neilustrētus!) sējumus, mācoties ne tikai lasīt, bet arī… domāt. Roulinga nebūt neiebaro visas atbildes ar karotīti. Līdz pat pēdējā sējuma pēdējām lappusēm lasītājam ik mirkli pašam jāizvēlas, kam ticēt, un risinājums bieži vien nav tas, kurš teju vai pats lec acīs.Jānoved līdz kulminācijaiAutores uzdevums, rakstot sērijas noslēdzošo daļu, nav bijis no vieglajiem — jāatrisina visas samezglotās sižeta līnijas, jāsniedz atbildes uz neskaitāmajām iepriekšējās daļās uzdotajām mīklām, vienlaikus novedot līdz kulminācijai arī aizsāktās nebūt ne vienkāršās filozofiskās domas — par patiesību un ilūziju, nāvi un nemirstību, vardarbību un (ne)pretošanos. Galvenajos vilcienos Roulingai tas ir izdevies, kaut gan atbilst visu lasītāju vēlmēm diez vai ir iespējams. Tik liela atbildības nasta neizbēgami nes līdzi arī trūkumus. Neminot detaļas, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kam Nāves dāvestu atklājumi vēl priekšā, jāatzīst, ka grāmatas vidū sižeta temps jūtami noplok, kamēr citviet dažādu sakritību, jaunu maģisku faktu un atklājumu koncentrācija gluži vai liek galvai griezties. (Tas ir saprotami, ja Roulinga nevēlējās rakstīt vēl astoto — paskaidrojošo sējumu.) Arī epilogs raisa asociācijas ar kaut kur redzēta un ne sevišķi gaumīga seriāla asaraino izskaņu. Tomēr grodi savērpto intrigu, "kurš ir labais, kurš sliktais" izdevies saglabāt līdz galam, un vismaz viena varoņa liktenis patiešām pārsteidz un aizkustina. Jāatzīst, ka Roulingai ir izdevies iedvest saviem tēliem cilvēcīgumu, atsakoties tos iedalīt pasakām tipiskajās melnbaltajās zonās. Arī citu varoņu likteņi, par kuriem nobažījušies uzticamākie sērijas pielūdzēji, nav iepriekš uzminami. Veiksmes minējumiLiteratūras kritiķi un sociologi cits aiz cita izvirza aizvien komplicētākas versijas, apcerot, kas varētu būt pamatā lasītāju aizrautībai. Talkā tiek saukta gan talantīga tirgvedības ažiotāža, gan tekstā it kā iešifrētās politiskās, sociālās un seksuālās tēmas, gan pat nešķīstu pārdabisko spēku līdzdalība. (Piemēram, sērijā neizdodas atrast pamatojumu Roulingas skandalozajam paziņojumam par viena varoņa homoseksuālo orientāciju; jāpieņem, ka no rakstnieces puses tas bijis trāpīgi mērķēts ironijas dzelksnis sērijas pārlieku cītīgo "uzracēju" virzienā — dzelksnis, ko adresāts norija, ij nepamirkšķinājis.) Tomēr visas šīs akadēmiskās spekulācijas nespēj mainīt to, ka Roulingas pasaule lasītāju apziņā ir dzīva un elpojoša. Roulingas pasauli piemeklējis līdzīgs liktenis, kā Dž.R.R. Tolkīna Viduszemi un vairāku citu fantāzijas žanra dižgaru pasaules — atraisījušās no autora spalvas, tās uzsākušas pašas savu dzīvi fanu darbības rezultātā — rosīgi darbojas fanu klubi, interneta diskusiju lappuses, top t.s. fanfiction — lasītāju sacerētie turpinājumi, ilustrācijas, datorspēles, gaidām iznākam vēl vismaz divas filmas. Poteromānijai tik drīzs gals nav paredzams.Nešaubos, ja klajā nāktu vēl astotā un devītā daļa, ja autore kristu daudzus fantāzijas autorus piemeklējušajā (un postošajā) kārdinājumā varoņu gaitas izstiept bezgalīgi, daudzi lasītāji tikai uzgavilētu. Taču viena no lielākajām prasmēm gan dzīvē, gan literatūrā ir zināt, kad pienācis laiks atvadīties. Tāpēc — atā, Harij, Hermione, Ron! Atā, profesor Dumidor, Maksūra, Strup, atā, Hagrid, Nevil un Džinnija, atā, pūces, zirgērgļi un kentauri, atā arī tu, Voldemort! Jūs mums iemācījāt noticēt brīnumiem. Mēs pēc jums ilgosimies. Pateicībā — jūsu vientieši.
Dž.K. Roulinga "Harijs Poters un Nāves dāvesti"
Vairāk nekā divus gadus lielāki un mazāki Harija fani ar aizturētu elpu gaidījuši, lai uzzinātu, kā gan beigsies visu iepriekšējo sešu grāmatu garumā tik dramatiski samežģītais sižets. Vai bijis vērts gaidīt? Ārvalstu lasītāju un kritiķu atsauksmes nav viendabīgas, tomēr, salīdzinot ar pirmajām sērijas grāmatām, Nāves dāvesti liecina, ka sērija ir "pieaugusi" kopā ar to varoņiem un lasītājiem (varbūt arī autori?) — sižets nav kļuvis mazāk spraigs, taču, salīdzinot ar pirmajām, vēl visai bērnišķīgajām sērijas grāmatām, stilā un zemtekstā jūtams garīgs briedums.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.