Nekad vēl māksla nav bijusi tik runīga kā patlaban – tai veltīto tekstu skaits, šķiet, pieaug ģeometriskajā progresijā. Tikpat strauji vairojas pārmetumi, ka jaunākā māksla nav saprotama, ka to nepieciešams skaidrot vēl un vēl. Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju (LLMM), ir vērts pavaicāt – kā īsti funkcionē teksti muzejos, kā tie ģenerē jaunus tekstus un jautājumus. Kas un kā tos lasa un atstāsta tālāk? Šie it kā sekundārie jautājumi pat izvirzās uzmanības priekšplānā, ņemot vērā, ka laikmetīgā māksla pati var būt tiklab teksts kā sadzīves priekšmets, kuram mākslas darba statusu piešķīris konteksts. Modernās mākslas patoss bija atsvabināt vizuālos tēlus no literatūras, savukārt mūsdienās aktuālie strāvojumi apšauba paša dalījuma skaidrību. Kā funkcionāla lieta pārtop par publiskai apskatei izliktu eksponātu un, iespējams, pat mākslas darbu, tikai pateicoties aprakstam? KDi meklē atbildes sadarbībā ar ABLV Charitable Foundation, kas kopā ar sabiedrotajiem strādā pie LLMM izveides, plānojot vērt jaunceltā muzeja durvis apmeklētājiem 2021. gadā. Šoreiz taujājām pēc radošās filoloģes un muzejnieces Ingas Surguntes komentāra. Viņas rosinātās aktivitātes Rakstniecības muzejā pirms tā rekonstrukcijas iezīmēja perspektīvu starpdisciplināru pieeju, saliedējot māksliniekus un literātus.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Muzeju teksti ir īpašs rakstniecības žanrs. To rakstīšanai ir radītas daudzas rokasgrāmatas. Tajās atkārtojas vienkāršie baušļi, ka tekstiem muzejā jābūt īsiem, viegli uztveramiem, skaidri strukturētiem, burtos lieliem un novietojumā parocīgiem. Kādēļ tieši tādiem? Apmeklētāju dēļ! Šķiet, mūsdienās grūti būtu atrast muzeju, kurš atzītu, ka nevēlas sekot vispārapstiprinātajai virzībai uz atvērtību, pieejamību un iekļaušanu, kurš neplānotu apmeklētāju skaita palielināšanos ik gadu un būtu atklāti noslēgts, piemēram, pret pirmsskolas vecuma bērniem, seksuālajām minoritātēm vai pieaugušām personām bez vidusskolas izglītības. Tomēr teksti muzeju ekspozīcijās nereti pauž pretējo: tie visai bieži mēdz būt profesionālajā terminoloģijā noslēgti, satura sarežģītības, apjoma un vizuālā noformējuma dēļ nepieejami, kategoriskā viedokļa pozicionējumā izslēdzoši. Tas nebūt nenozīmē, ka muzejnieki būtu mainījuši ticību; tekstu radīšana jeb darbs ar valodas instrumentu ik uz soļa prasa izdarīt konkrētas, apzinātas izvēles, kas, pirmkārt, jāatpazīst, otrkārt, jāatrisina kā rēbuss. Muzeja apmeklētājs kā lasītājs ir pavisam citāds nekā grāmatas lasītājs mājās vai feisbuka šķirstītājs kafejnīcā; ar viņa iepazīšanu sākas izmeklēšana muzeju tekstu lietā.
Viss apmeklētāju dēļ
Tas, kā redzam apmeklētāju muzejā, ir cieši saistīts ar vairākām perspektīvas maiņām, kas aizsākušās XX gadsimtā. Vispirms jau muzeji, līdzīgi kā citas kultūras institūcijas, kļuvuši par daļu no tirgus ekonomikas. Muzeji nevar atļauties ignorēt sabiedrības daudzslāņainību visos iespējamos griezumos, ieskaitot izglītības līmeni un labas izklaides ekspektācijas, radot piedāvājumu tikai kādai ekskluzīvai auditorijas grupai laikā, kad klasiska mūsdienu tūrista maršruta izvēle ir binārā opozīcija "muzejs vai supermārkets". Otrs pārmaiņu avots ir izglītības jeb mācīšanās procesu pārskatīšana Eiropā, kas īpaši aktuāla kļuva XX gadsimta vidū konstruktīvisma ideju ietekmē. XIX gadsimta izpratne par mācāmā, arī muzeja apmeklētāja, galvu kā zināšanām uzpildāmu tvertni, kurā informācija savietojama un pēc tam atrodama tik nemainīgā kārtībā kā plauktā saliktas, salocītas drēbes, ir piekāpusies daudz sarežģītākā sociālkonstruktīvistu redzējuma priekšā, kas atzīst, ka zināšanu pārraide nav iespējama, jo katra komunikācija gribot negribot izvēršas par noteiktu sociālā un kultūras konteksta nozīmju konstruēšanu, kurā vienlīdz aktīvas un līdzatbildīgas ir abas komunicējošās puses.
Līdz ar to muzeja teksts, lai cik īss un neitrāls tas būtu, nevar tikt vērtēts kā autonoma vienība; tas nozīmētu ignorēt pašu komunikācijas procesa būtību. Svarīgas ir dažādu apmeklētāju iespējamās atbildes reakcijas uz konkrētu tekstu. Apmeklētāju paradumu mērījumi atklāj, ka vidējais vienas ekspozīcijas apmeklējuma laiks iekļaujas amplitūdā no 12 līdz 40 minūtēm. Apmeklētāji drīzāk ļaujas iracionāliem, nevis kuratora noteiktiem apsvērumiem kustības virziena izvēlē un apstājas mazāk nekā pie 50 procentiem tekstu ekspozīcijā. Attiecībā uz tekstiem cilvēkam muzejā ir stabila interese vienīgi par priekšmetu atšifrējumiem etiķetēs (kas tas ir?), un, ja vien ir iespēja, viņš izvēlas informāciju interaktīvā, trīsdimensionālā medijā, jo itin viss ekspozīcijā, arī teksts, primāri kalpo apskatei (nevis lasīšanai). Pat vislabāk uzrakstīto un sakārtoto tekstu par 30 procentiem uztveramības ziņā pārspēj diagramma! Un tomēr – paradokss – muzeja apmeklētājs sagaida, ka ekspozīcijā būs teksti. Lai vajadzības gadījumā viņš varētu uzzināt, kur atrodas un uz ko skatās, un justos droši.
Trešā persona?
Muzeja attiecības ar apmeklētāju ir viens no atslēgjautājumiem mūsdienu muzeoloģijā. Atskatoties vēsturē, redzam divus šķietamus modeļus: pirmajā muzejs komunikācijā pauž autoritatīvu, objektīvu viedokli; apmeklētājam ir ļauts to saņemt un tajā dalīties. Muzejs šajās attiecībās spēlē dominējošo, institucionālo lomu, it kā pārstāvot un prezentējot vispārējas patiesības. Jaunāka ir izpratne, kas izslēdz objektivitāti kā tādu, apzinās, ka ikkatra komunikācija ietver atlasi un interpretāciju. Katra nozīme rodas sakabē ar blakus stāvošām nozīmēm, tāpēc tās vienmēr ir relatīvas. Kaut daudzu muzeju darbības mērķos lasām apņemšanos sniegt precīzas un uzticamas ziņas, realitātē ir tikai viedokļi, kas tiek konstruēti, izdarot konkrētas valodas izvēles. Un, tieši notverot šīs izvēles, ir iespējams profesionāli bezkaislīgi runāt par muzeja patieso (ne politikās ierakstīto) attieksmi pret savu apmeklētāju.
Objektīva un zinātniski pamatota viedokļa paušanai valodā tradicionāli izmanto 3. personu, ciešamo kārtu, izteiktu nominalizāciju jeb lietvārdiskošanu, profesionālu terminu lietojumu. Visi šie paņēmieni tiek izmantoti kā teksta attīrītāji no personiskuma un emocionalitātes, kas Rietumu kultūrā atduras pretmetā subjektīva informācija/uzticama informācija. Ciešamās kārtas lietojumā, šķiet, visuzskatāmāk manifestējas rakstītajam tekstam jau tā piemitīgais zemais mijiedarbes potenciāla līmenis: "Podnieka ripa. Latvijas teritorijā sākta lietot apmēram 10./11. gs. mijā, un jau 11. gs. beigās vairums trauku tika darināti ar ripas palīdzību. Māla veidmasa liesināta ar zvirgzdiem vai smilti. Trauku sieniņas samērā plānas, virsma rotāta ar viļņotu vai paralēlu svītru grupām. Dažkārt uz trauka dibena bijusi iespiesta podnieka zīme" (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, pastāvīgā ekspozīcija). Citētais piemērs uzskatāmi parāda gramatiskās izvēles panākto efektu: tā vietā, lai ar darāmās kārtas verbiem lasītāju ievadītu dzīvā, lietu dabiskajai kartībai atbilstošā vidē, kur podnieks virpo, rotā un paraksta trauku, par teksta galvenajiem varoņiem kļūst ripa, trauku sieniņas, virsma un dibens, savukārt cilvēka klātbūtne implicēti pavīd vien podnieka zīmes pieminējumā.
Vēl konsekventāk atcilvēciskošana veikta nākamajā piemērā: "Līdz ar fabriku rūpniecības veidošanos 19. gadsimtā radās jauna sabiedrības sociālā grupa – strādniecība. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā tika ievērojami palielināti ražošanas apjomi un strauji auga fabrikās nodarbināto skaits. (..) Darba mehanizācija kā strādniekus ļāva ražošanā nodarbināt ne tikai vīriešus un sievietes, bet arī bērnus." (Turpat.) Šādā tekstā cilvēks tiek konceptualizēts kā niecīga daļa no masas, kuras eksistenci nosaka "rūpniecības veidošanās" un "darba mehanizācija" un raksturo dzimums un skaits. Līdzīgi kā tekstā par podiem, arī te veikta uzskaite, aprakstīšana un klasifikācija. Kādu ziņu šie zinātniski korektie teksti nes ekspozīcijas apmeklētājam? Pirmkārt, viņam tiek dota viena iespēja – uzņemt pasniegto informāciju, neapšaubot tās patiesumu un nesaņemot uzaicinājumu to iztaujāt, apšaubīt vai līdzkonstruēt. Otrkārt, identificēšanās iespējas ar tekstos skartajiem procesiem ir gandrīz neiespējamas. Treškārt, cilvēka koncepts ekspozīcijā nevilšus rada jautājumu par pašu apmeklētāju kā cilvēcisku būtni muzeja acīs.
Atklāt zināšanas
Tā vietā, lai spēlētu autoritatīva eksperta lomu, muzejs var aicināt apmeklētāju atklāt zināšanas, piedalīties to formēšanā. Tad muzeja teksti nav neitrāli, objektīvi, formāli un zinātniski, bet var iekļaut subjektīvas perspektīvas un emocionalitāti, kā arī aicinājumu iesaistīties dialoģiskā informācijas analīzē, arī apšaubīt tekstā paustos uzskatus. Šādas paradigmas teksti būs tuvāki runātajai valodai – ar īsiem teikumiem un to daļām, aktīvu verbu lietojumu, orientēšanos uz tiešu, personisku pieredzi, pēc iespējas izvairoties no vispārinājumu, klasifikācijas un specifisku terminu virsbūves. Piemērs: "Padujas universitātes profesors Santorio (1561– 1636) veica pirmos pētījumus par vielmaiņu (metabolismu). Viņš konstruēja "sveramo krēslu", ar kura palīdzību 30 gadus svēra sevi, visu apēsto un izdzerto un visu, ko organisms izvadīja" (Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, pastāvīgā ekspozīcija).
Vēl aktīvāku iesaisti nodrošinās teksti, kas apmeklētājam uzdos saprotamus un aktuālus jautājumus, kontekstualizēs izvēles, ko viņš izdara ikdienā, un neizliksies, ka tajos paustā informācija būtu kas vairāk par rūpīgi konstruētu viedokli. Melānijas Vanagas muzeja virtuālā ekspozīcija Esi pats! iesākas ar īsiem teikumiem jautājuma formā un pavēles izteiksmē: "Vēlies izzināt sevi? Pagriez laiku! Atklāj sev pagātni!" Kaut stāsts ir par vēsturi – okupāciju un deportācijām –, pats ekspozīcijas nosaukums apmeklētāju noskaņo uz aktivitāti, pozitīvu mērķtiecību. Interaktivitāte ekspozīcijā nozīmē daudz vairāk nekā dažu pogu nospiešanu vai kādas pudeles satura paostīšanu. Radikālākajā atvērtas komunikācijas modelī muzejs var runātāja autoritāti nodot savai kopienai, paturot vien organizatora un noformētāja lomu. Tā izvēlējies darīt Melburnas muzejs Aborigēnu kultūras centrā Austrālijā, Greitjārmutas dzīves muzejs Lielbritānijā un Santakrusas Mākslas un vēstures muzejs ASV, kurš mēdz atstāt savu labiekārtoto četrstāvu ēku, lai dažādās ātri pielāgotās vietās pilsētvidē veidotu pop-up izstādes no iedzīvotājiem svarīgiem priekšmetiem ar pašu to īpašnieku pavadošu dzīvu stāstījumu kuratora anotāciju vietā. Vai jaunajos Latvijas reģionu muzejos skatāmie sirsnīgie video ar simbolisku vietējo iedzīvotāju ieguldījumu ekspozīcijā – tēvreize vairākās vēsturiskajās valodās Cēsīs un maija un psalmu dziedājumi Latgalē, Balvos –, kuri ievelk lokālajā kultūras maģijā, nav tāds kā pussolis pretī savai kopienai un jaunākajām tendencēm, ar otru kāju vēl paliekot drošajā muzeja autoritātes paspārnē, – paliek atvērts jautājums.
Muzejs – vēstījuma daļa
Atstājot muzeju tekstveides samežģītos, bet valdzinošos filozofisko un gramatisko izvēļu džungļus, jāatceras kāda pavisam sadzīviska problēma, ar kuru ir saskāries katrs muzeja darbinieks pasaulē: ekspozīcijas telpā, lai cik liela tā būtu, vienmēr ir par maz vietas! Vitrīnā nav vietas visiem priekšmetiem, kurus vajadzētu parādīt, un tekstā nav vietas visiem stāstiem, kurus vajadzētu izstāstīt. Ironiski, bet bieži vien tieši telpas trūkuma izraisītā izmisumā un nevis aiz stingras politiskās pārliecības mēs piekraujam vitrīnas līdz griestiem un krītam kārdinājumā ietaupīt teksta telpu, uzskaitot laikmetu un procesu virknes, nevis soli pa solim aizvedam apmeklētāju no viņam pazīstamas realitātes uz jauniem atklājumiem.
Uzvarētāji ir tie muzeji, kuri līdzās verbalizētajam un uzrakstītajam arī ēkas/telpas/ teksta dizainu un savu apmeklētāju politiku apzināsies kā vēstījuma, teksta daļu. Kā Gobustanas Nacionālā kultūrvēstures rezervāta Petroglifu muzejs (Azerbaidžāna), kurā visas 12 ekspozīcijas zāles kļūst par sarežģītībā lēni kāpinātu, prasmīgi ievelkošu ievadtekstu kāpienam klintī, kur tu, jau sagatavots un savaldzināts, ar pavadoņa palīdzību beidzot atrodi senos skrāpējumus alu sienās. Kā popmūzikas un roka muzejs Rockheim Tronheimā (Norvēģija), kur tu ieej garāžā, ienāc viesistabā, iesēdies autobusā, un nekas nav rakstīts priekšā, tev pašam jāatrod, kurā atvilktnē, aiz kura loga vai tapetes atdzīvosies mūzika vai kustīgs attēls. Kā Žaņa Lipkes memoriālā, kur gaismas stari spraucas iekšā starp koridora dēļiem kā malkas šķūnī un jau runā pilnām mutēm.