Daļa sirds emirātos

Nosēžoties Abū Dabī, zem kājām ir koši zils ūdens un, cik vien tālu sniedzas skatiens, ir dzelteni pelēka pamale. Šodien gan īpaši tālu neredz, jo ir tie laikapstākļi, kas prognozē tiek apzīmēti ar widespread dust – ir putekļains. Noputējušas automašīnas, ēkas, ielas un drīz vien arī manas saulesbrilles, telefons un melnā soma. Sauli gan putekļi nenosedz, ir karsti. Taču drīz vien putekļainais Uber auto stikls pārklājas ar mazām ūdens pilītēm – līst. "Emirātos līst tikai trīs dienas gadā," savulaik kāds teica pirms mana pirmā ceļojuma uz šo bagātības zemi. Toreiz nedēļas laikā lija divreiz, šoreiz – gandrīz katru dienu. Taču iespēja sajust smilšu graudiņus pirkstu starpās agrā pavasarī ir patīkama tāpat, līst vai ne. Apspriežot vēl lietus jautājumu ar kolēģiem, uzzinu, ka Apvienotie Arābu Emirāti ir viena no valstīm, kas visaktīvāk izmanto lietus izraisīšanas tehnoloģijas – valstī, kurā ir tikai 100 mm nokrišņu gadā, iespēja to palielināt no 15 līdz 35 procentiem ir diezgan būtisks atspaids. Tā jāatsāļo mazāk ūdens, kas svarīgi arī lauksaimniecībā. Lietus tiekot izraisīts ar sāls raķetēm, kad radaros pamanīts piemērots mākonis. Un tie nav tikai atsevišķi gadījumi – aprēķini liecina, ka šādas darbības tiekot veiktas aptuveni 200 reižu gadā, katru reizi nolūkojot piecus līdz sešus mākoņus. Vienas šādas "misijas" izmaksas ir aptuveni 3000 ASV dolāru, un tas nav dārgi – salīdzinot aratsāļošanu, kas izmaksā 60 centu par kubikmetru, mākslīgi izraisītais lietus ūdens izmaksā tikai vienu centu kubikmetrā.

Šoreiz ielidoju agrā sestdienas rītā, kad ielās vēl nav daudz cilvēku – tikai pa kādam skrējējam un suņa staidzinātājam. Piebraukusi pie viesnīcas, neloloju īpaši lielas cerības, ka tādā agrumā mani jau ielaidīs numuriņā, taču paveicas – darbinieks atvainojas, ka nav pieejama lielā gulta, taču varot man iedot numuru ar divām gultām, ja tādu ņemšu. Protams! Pēc sešām stundām pusmiega sēdus es esmu priecīga par iespēju pabūt horizontāli kaut mirkli. Emirātos viesus viesnīcās esot pieņemts cienāt ar kafiju un datelēm (kuras es vēlāk tiešām stūrītī arī ieraugu), man gan tās neviens nepiedāvā, bet es neskumstu – milzīgais numurs, kas lielāks par manu dzīvokli, atsver jebkādas dateles. Kad priecīgi atveru plānos aizkarus, aiz tiem gan paveras teju dubļains skats – daži puteklīši uz auto stikla ir nekas salīdzinājumā ar putekļu kārtu uz loga. Stiklotās mājas šeit uzturēt tīras nudien nav viegli!

Mākslas sala tuksnesī

Mana pirmā pietura ir Luvra – nē, ne tā, kas Parīzē, bet jaunā Abū Dabī Luvra, vislielākais muzejs Arābijas pussalā. Atklāta 2017. gadā, tā ir Austrumu un Rietumu mākslas satikšanās vieta. Satikšanās gan ir diezgan naudīga – vārda "Luvra" izmantošana savulaik izraisīja ne mazums diskusiju. Beigu beigās Abū Dabī šī vārda izmantošana izmaksājusi vairāk nekā 500 miljonu eiro un vēl teju 750 miljonu – mākslas apmaiņas programma.

Ejot pa celiņu Luvras virzienā, nespēju uzreiz iet iekšā – man jāpatausta mazliet asais, teju gumijainais zāliens, kas ir visnotaļ īsts, bet ne tāds, pie kāda esam pieraduši Latvijā. Tajā lēkā zvirbuļi un kāds paprāvs putns, kas izskatās līdzīgs sīlim, tikai ar lielu seksti. Garām aiztraucas golfa mašīniņa, kuras vadītājs speciāli iebrauc zāles laistītāja zonā, atstājot pēc tam aiz sevis slapju riepu sliedes. Tālumā smilšu vētrā pazūd tilts, un vējš kā karsts fēns pūš man acīs putekļus.

Biļeti jau laikus esmu iegādājusies internetā, kaut mierīgi būtu tikusi muzejā uzreiz arī tāpat – no rīta šeit nekādas rindas nemana. Tāpat laikus esmu lejupielādējusi audiogida lietotni, ko uz vietas iespējams par dažiem eiro arī izīrēt, un savā telefonā klausos stāstījumu. Pirms došanās uz šādiem muzejiem vienmēr ir vērts izpētīt, kas ir visinteresantākie, visslavenākie un visneparastākie objekti, jo pirmajā apmeklējuma reizē to nemaz nav tik vienkārši uzreiz aptvert – te būtu jānāk vēl un vēl, un vēl, lai pasēdētu vienkārši uz soliņa un pavērotu ne tikai gleznas, skulptūras un brošas, bet arī apmeklētājus. Kāds ar pašiņmietu fotografē sevi, cits uzņem Instagram cienīgus kadrus, pats pavērsis muguru pret objektīvu. Vēl kāds aizgrābti klausās gida stāstījumā, bet cits grūstās, lai tiktu tuvāk mākslas darbam. Taču, salīdzinot ar Parīzes Luvras cilvēku masām, šeit var sajusties teju kā privātā tūrē – cilvēku ir maz.

Piestāju pie vēl pirms mūsu ēras darinātajām figūriņām, XVIII gadsimta astrolabiem, Mari-Cha lauvas, kas ir viens no vissvarīgākajiem islāma mākslas darbiem Vidusjūras reģionā, un Aja Vejveja gaismas strūklakas. Taču, lai cik aizgrābjoši nebūtu mākslas darbi muzejā, galvenais pārdzīvojums vienalga sagaida, iznākot no zāles lielajā laukumā zem jumta. Milzīgais jumts, kuram iedvesma gūta no saules stariem, kas izlauzušies caur dateļu palmu lapām, ir kā mozaīka, kā izžāvētu sūnu labirints, zem kura "aug" metāla koks. Jumts atstarojas ūdenī, kas it kā ielaužas muzeja telpā.

Aizgājusi līdz laukuma vistālākajam galam, nokļūstu kafejnīcā. "Vai vēlēsieties sēdēt iekšā vai ārā?" "Ārā, lūdzu!" "Man jūs jābrīdina – tur būs smilšains!" tāds, pilnīgi normāls, dialogs tuksneša valstī. Pret smiltīm es neiebilstu, man kārojas sēdēt karstajā gaisā, pat ja tas nozīmē putekļu ieelpošanu. Atnestais sviests folijas trauciņā drīz vien ir izkusis mīksts. Man kompāniju sastāda kāds neliels putniņš, kas naski nolasa maizes drupačas no blakus galdiņa. Uz galda noliktais telefons un saulesbrilles tik tiešām jau pēc dažām minūtēm ir pārklājušies ar smilšu kārtiņu. Pilnīgai idillei pietrūkst tikai tējas, un, kad man to atnes, izkūstu tāpat kā jau minētais sviests, jo šo tējas zīmolu jau zinu un esmu iecienījusi.

Pēc pusdienām spiedošais karstums vai negulētā nakts sāk atstāt iespaidu, un, atcēlusi pastaigu gar pludmali, nolemju uz brīdi atpūsties viesnīcā. Šķiet, katrai sevi cienošai viesnīcai te ir jumta baseins un bārs. Šodien bez manis tajā sastopams tikai apkalpojošais personāls un kāds pāris pie baseina. Es vēroju smilšu krāsas namus, lēni malkojot limonādi. Arī mitrā skārdene drīz pārklājas ar smiltīm. Tad nolemju, ka tomēr laiks kur doties, pirms kļūst tumšs.

Visskaistākā mošeja

Pirms došanās uz šeiha Zeida mošeju esmu izpētījusi, ka tajā pieejamas bezmaksas ekskursijas. Reizi pāris stundās angļu valodā runājošs gids izvadā pa mošejas otru pusi – tur, kur ierasti tūristiem ieeja ir liegta. Šī celtne tiek uzskatīta par vienu no visskaistākajām un tūristu vidū vispopulārākajām vietām pasaulē – divus gadus pēc kārtas tā iekļuva TripAdvisor balsojuma otrajā vietā (to pārspēja tikai Kambodžas templis Ankorvats).

Vislabāk uz mošeju ir doties neilgi pirms tumsas iestāšanās, jo tad to var apskatīt gan gaismā, gan krēslā. Šodien tūre sākas pulksten 17, un es jau laikus izbraucu no viesnīcas. Labi, ka tā! Kamēr izeju cauri tuneļu labirintam, lai tiktu mošejā, un saņemu savu "abaiju", kas pārsteidzošā kārtā der arī man, eiropiešu gigantei, un pat sniedzas līdz zemei, un pēc tam vēlreiz izeju cauri labirintam, lai nokļūtu virszemē, esmu klāt īsu brīdi pirms ekskursijas, un man vēl atliek dažas minūtes laika, lai gūtu pirmo priekšstatu par šo 2007. gadā pabeigto arhitektūras meistardarbu. Ja kādreiz liekas neticami, ka cilvēki publicē attēlus ar kolonnu rindām bez citiem apmeklētājiem, tagad man ir skaidrs, kā šādas bildes top, jo ekskursijas laikā tik tiešām ir iespējams uzņemt attēlus bez neviena cita cilvēka.

Gide mums stāsta par marmoru, kas sākotnēji izmantots, bet beigās izbrāķēts, viss noņemts un izklāts uz zemes. Arī par to, kā tumšās zīmējuma lapiņas sakarst un ramadāna laikā tām nav iespējams pieskarties. Viņa rāda un stāsta par kaligrāfijas veidiem, kas šeit redzami, kā arī paklāju, kas sākotnēji bijis par pāris tonnām smagāks – tam īpaši noskūta virskārta, lai izveidotu marķējumus Medīnas virzienā. Tiekam arī tur, kur "oficiālās" ekskursijas neved – teju neticami, ka šāda tūre ir bez maksas!

Drīz vien satumst. Saulriets dūmakainajā dienā iet secen, debesis gan mazliet iekrāsojas dzeltenrozā, bet tikai uz mirkli. Kopā ar cilvēku plūsmu dodos uz priekšu, meklējot visskaistākos skatus. Galvenais laukums paliek cilvēku neskarts, un visa ēka tajā atspīd kā ūdenī. Ik pa brīdim vienīgi kāds bērns izlaužas no vecāku tvēriena un, cik ātri vien spēka, skrien pāri laukumam. Taču neviens neiebilst, visi smaida, bērni paklausīgi atgriežas vecākiem pie rokas, un kustība uz priekšu turpinās. Sākas vakara lūgšana, un gaisu piepilda dziedājums. Aizvien spožāk izgaismojas mošejas dzeltenās arkas un domi, kam apgaismojums tiek mainīts atkarībā no Mēness gājuma – jo islāma kalendārs vadās pēc Mēness. Šeit mums pierastā krusta vietā pat uz ātrās medicīniskās palīdzības mašīnām ir mēness zīme.

Vēl pirms došanās pie miega vakariņās satieku citus latviešus – šajās dienās mūsu te ir tā pavairāk. Iepriekš jau esam kopīgi dalījušies padomos, ko vērts redzēt, un tagad var salīdzināt piezīmes, kas ir vai nav paticis. Tālāk gan man plānots satikt libāniešus, ēģiptiešus, jordāniešus, sīriešus un citus kolēģus, kas dzīvo šajā reģionā, lai viņi man parāda pilsētu tā, kā to redz savām acīm.

Tuksneša pilsētas

Tālāk mans ceļš ved uz Dubaiju, kas ir aptuveni pusotras stundas brauciena attālumā. Iekāpju perfekti kondicionētā automašīnā, un drīz vien jau šoferis traucas pa šoseju ar 140 km/h. Pa ceļam ir gan amerikāniska izskata food truck pietura, gan plastmasas zālieni lielo ceļu krustojumos un kāda iestāde, kas ir pa vidu starp Burning Man festivāla fotogrāfijās redzēto un distopijas filmās ieraugāmo. Kā pilsēta būs mainījusies kopš pēdējās apmeklējuma reizes? Iepriekšējo reizi te biju pirms trim gadiem, un ir skaidrs, ka Dubaija "uz vietas nestāv". Debesskrāpju ir vēl vairāk, mērogs vēl iespaidīgāks. Ieejot viesnīcā un ieraugot sava numuriņa milzīgo vannu, gultu un skatu pa logu, gribas pašai sev nosūtīt sveicienu pagātnē: mācies, centies, tas atmaksāsies, jo būs šādi mirkļi! Ja vien ir nauda, te luksusu var izbaudīt katrs, taču mērogi tam ir tādi, ka grūti salīdzināt ar jebkuru citu pilsētu pasaulē. Piemēram, nekur citur vēl neesmu redzējusi iespēju Uber lietotnē izsaukt helikopteru...

Jau drīz ar kolēģiem esmu pilsētas centrā un vakariņoju vietā, kur pirms trim gadiem uz mani skatījās melna, nodegusi siena – viesnīca Address, par kuras ugunsgrēku Jaunajā gadā ziņoja visas pasaules mediji. Tagad nekas neliecina par postu – priekštelpā salikti rožu un orhideju klēpji un izstādītas kleitas kā no pasaku grāmatām. Tā vien liekas, ka pat Dubaijas viesnīcas varētu iekļaut apskates objektu sarakstā, jo padomāts ir par visu. Fonā skanot vijolēm, ieslēdzas slavenās strūklakas Burj Khalifa, mirgo gaismiņas, bet lielākā daļa apkārtējo tam pat īsti nepievērš uzmanību. Arī pie skaistā pierod. Un garšīgā. Šķiet, Dubaija ir vieta, kur doties gastronomiskā ceļojumā, un mani ceļabiedri ved mani izmēģināt visu, kas ir libāniešu virtuvei piederīgs.