Pētersone–Godmane nešaubās, ka fotoradari Latvijā noteikti būs, jo tas ir efektīvs veids, kā cīnīties pret ātruma pārkāpējiem. Par to viņa pārliecinājusies arī uz savas ādas, jo pati saņēmusi vairākas soda kvītis.
Iekšlietu ministrijas augstākā ierēdne atzīst, ka sods bijis pelnīts, jo likuma pārkāpšana nevar palikt nesodīta. Taču viņa neuzskata, ka būtu atbildīga par fotoradaru projekta izgāšanos, jo plāns esot bijis pareizs, valdība vienkārši nav rēķinājusies, ka Vitronic nepildīs saistības par stacionāro radaru uzstādīšanu un mēģinās pelnīt ar pārvietojamiem radariem. Valdības labticība bija tik liela, ka līgumā tika noteikta niecīga soda nauda par saistību nepildīšanu (0,001% par katru nokavēto dienu), tādēļ no Vitronic izdevās iekasēt tikai ap 28 000 latu.
Neveiksmīgais fotoradaru projekts varētu būt nopietns šķērslis Pētersones–Godmanes izredzēm kļūt par Ingunas Sudrabas pēcteci Valsts kontrolieres amatā (drīzumā beidzas Sudrabas pilnvaru termiņš). Pētersone–Godmane gan stāsta, ka runas par viņas izvirzīšanu šim amatam ir pilnīgi nepamatotas, viņai neviens šādu iespēju nav piedāvājis. "Par šīm baumām uzzināju no mammas, kas bija skatījusies televizoru un pēc tam man prasīja: "Kā, vai tad tu neko nezini?""
Fragments no intervijas:
Vai fotoradaru ieviešanas veids nav sabojājis labo ideju par satiksmes drošības uzlabošanu?
Ideja kā tāda nav sabojāta. Jāskatās, kādēļ viss notika tā, kā notika. Latvija tolaik bija uzņēmusies starptautiskās saistības, Eiropas Savienībai bija solīts samazināt pārkāpumu un bojāgājušo skaitu. Kā viens no instrumentiem bija paredzēti fotoradari. Bija noteikti termiņi, bet sākās krīze un mums nācās ievērot Starptautiskā Valūtas fonda noteikumus, kas neļāva uzņemties ilgtermiņa finansiālās saistības. Tādēļ tika izraudzīts modelis, kurā valstij nekas nebija jāiegulda. Taču mēs nebijām rēķinājušies ar negodprātīgu attieksmi no privātā investora puses. Nevarējām iedomāties, ka Eiropas Savienības valstī privātais partneris noslēdz līgumu ar valsti, bet nedomā pildīt savas saistības. Mēs to nevarējām iedomāties pat ļaunākajā murgā!
Kādēļ tad valsts noslēdza tādu līgumu, kas faktiski stimulēja saistību nepildīšanu, jo noteiktā soda nauda bija niecīga: 0,001% par katru kavējuma dienu?
Mēs nevarējām iedomāties, ka viņi jau no paša sākuma negribēs pildīt saistības. Tas bija absolūts tiesiskās apziņas trūkums. Viņi parakstījās uz saistībām, ko nebija līdz galam izvērtējuši.
Vai valsts pienākums nebija arī no savas puses izvērtēt risku: kas notiek, ja viņi nevar vai negrib pildīt savas saistības? No jūsu teiktā izriet, ka valsts vienkārši paļāvās, ka privātais partneris būs godīgs.
Normālā situācijā valsts nosaka spēles noteikumus un otra puse tos ievēro. Varbūt nākotnē jāņem vērā, ka ir jomas, kuras nevar nodot privātā sektora pārziņā. Lai gan vairumā Eiropas valstu fotoradaru uzturēšanu veic tieši privātais partneris. Protams, līgumā varēja paredzēt stingrākas soda sankcijas. Tā mums būs mācība, lai citreiz neuzkāptu uz šāda grābekļa.
Vai jūs kā fotoradaru iepirkuma komisijas vadītāja jūtat arī savu atbildību par šī projekta izgāšanos?
Komisijā biju ne tikai es, tā bija vesela komanda. Mēs strādājām ar lielāko atbildības sajūtu. Nekādu personisko ieinteresētību es tur neredzēju, tas arī nebūtu iespējams. Mēs nevarējām iedomāties, ka privātais partneris nevarēs vai negribēs īstenot šo projektu. Bet sankcijas droši vien varēja būt lielākas.
Vai neveiksme nebija iebūvēta pašos fotoradaru projekta pamatos, jo valsts un privātā partnera intereses bija krasi atšķirīgas: valsts vēlas, lai uzlabotos satiksmes drošība un cilvēki mazāk pārkāptu noteikumus, savukārt privātais investors bija ieinteresēts iekasēt pēc iespējas vairāk soda naudu?
Es tam nepiekrītu. Plānotais modelis bija pareizs: tas paredzēja 160 stacionāros radarus un tikai 30 pārvietojamos radarus. Pirms stacionāriem radariem tiktu izvietotas zīmes, jo galvenais mērķis bija prevencija, nevis soda naudas iekasēšana. Taču šis modelis netika īstenots, jo privātais partneris nepildīja savu pienākumu uzstādīt stacionāros radarus. Problēma bija nevis modelī, bet gan izpildījumā.
Jūsuprāt, kādēļ fotoradari izraisīja tik asu reakciju no autovadītāju puses: viņiem vienkārši patīk pārkāpt noteikumus vai arī iebildumi tieši pret radaru izmantošanas veidu, slēpšanu krūmos utt.?
Viennozīmīgi, ka autovadītāju pārmetumi bija pamatoti. Veids, kā privātais partneris mēģināja finansēt savu biznesu, neatbilda nekādām ētikas normām. Tas nevarēja izraisīt pozitīvas emocijas.
Vai pati vienmēr ievērojat ceļu satiksmes noteikumus? Vai esat "cietusi" arī no fotoradariem?
Esmu saņēmusi trīs soda kvītis. Mums ar Ivaru mājās ir gandrīz kā loterija: katru reizi, saņemot kvīti, spriežam, kurš tad šoreiz būs vainīgais. Diemžēl visas trīs reizes bijušas manējās.
Tad jau Godmaņa kungs ir ļoti apzinīgs autobraucējs?
Viņš ir ļoti apzinīgs, vienmēr brauc prātīgi.
Visu interviju ar Ilzi Pētersoni–Godmani lasiet Sestdienā!