Abi kopā. Mūsu vecumdienu prieciņš — viņš pasmejas. Vēl ir «Renāriņa projekti», kas gluži vai neapzināti saistīti ar bērniem. Kaupers atrod laiku visam, kas viņam liekas svarīgs, taču ir iemācījies sadalīt savas prioritātes. Mierīgi, bez stresa, ar gaišu smaidu. Intervijā Sestdienai Kaupers stāsta arī par sajūtām, iesildot pasaules rokmūzikas leģendas un kāpēc nerealizējās sapnis iesildīt U2.
Kas tev dod pārliecību, ka ceļš ir pareizs? Iekšējā sajūta?
Juris Rubenis kādā saruna atzina, ka reizēm domājot, vai tas, ko viņš dara, ir īstais. Un ik pa laikam saņemot nepārprotamas zīmes, ka tas ir viņa ceļš. Man ir līdzīgi. Pirmkārt jau svarīgi, ka ikdienā gūstu prieku no tā, ko daru: no Vētras, no mazajiem projektiem, no bērniem.
Daudzi dziedātāji mums izrādījušies arī labi aktieri. Un otrādi. Tev taču mājās ir pat Lielais Kristaps. Turklāt par Jēzus, nu labi, Juzika lomu!
Jā, filmā Vecās pagastmājas mistērija. Pēc šā gada Kristapu ceremonijas skatījos mājās uz savējo un vienkārši nespēju tam noticēt. Nezinu, kādā mistiskā mākonī, burbulī tu atrodies, ka ar tevi notiek tādas lietas un tu to pieņem. Tā bija fantastiska vasara, paldies Jānim Streičam vēl un vēlreiz par to, ka viņš mani uzaicināja. Kolosāla pieredze. Bet tas, ka dabūju Kristapu kā labākais aktieris, šodien man liek brīnīties, kā es toreiz aiz kauna zemē neielīdu. Apkārt profesionāli, lieliski aktieri — diez, kā viņi visi uz mani skatījās? Bet toreiz — neko! Uzlēcu kājās, juhū! Kristaps! Man? Nu, lieliski! Rokasspiedieni, visiem paldies! Acīmredzot tā plūšana, nedomāšana ir ārkārtīgi svarīga. Tas, ka tu esi tas, kas esi. Tagad varbūt tā vairs nevarētu. Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti — būt tādam, kāds esi.
Visu interviju ar Renāru Kauperu lasiet Sestdienā!