Taču vēl nesen Latvijā viņa jutās pavisam sveša ― bez darba, draugiem un kolēģiem. Mira no Ukrainas uz dzīvi Latvijā pārcēlās gandrīz pirms diviem gadiem, kad vīram šeit piedāvāja darbu. Pirmo reizi pa Rīgas ielām viņa staigāja 2010.gada 18.decembrī. Meklēja veikalu. Pirmais angliski uzrunātais pretimnācējs nav atbildējis, otro reizi, mēģinot krieviski, saņēmusi atbildi ― es krieviski nerunāju! Iespaids neesot bijis pozitīvs. "Rīga man likās ļoti maza pilsēta, jo iepriekš dzīvoju Kijevā un Maskavā. Domāju ― kur ir visi cilvēki?" Sākuma periods jaunajās mājās nav bijis viegls: vienatne, valodas un ģeogrāfijas nezināšana. Sāpīga sajūta, ka nevar piezvanīt kādam draugam, aiziet iedzert alu. Pilnīgi viss jāsāk no sākuma. "Kad ierados, biju ārkārtīgi saspringta. Biju pametusi visu ― karjeru, draugus, ģimeni. Un tagad esmu šai sasodīti mazajā valstī, kuras valodā nerunāju. Tāpēc biju pārliecināta, ka atrast darbu man prasīs gadus! Kaut kas bija jādara, lai iegūtu sociālo dzīvi."
Kā Mira atrada jaunus draugus un darbu un sāka studijas – lasiet 3. novembra Sestdienā!