Fragments no intervijas:
Kad sāki rakstīt prozu, tu tātad dzīvoji ar Džilindžeru un strādāji ar Aināru Ščipčinski, savu pašreizējo vīru.
(Smejas) Jā, bet man nebija nekādu nolūku! Jā... Iepazinos ar Džili, kamēr strādāju reklāmā pie Aināra. Mums ar Aināru tad bija ļoti labas priekšnieka un padotās attiecības, bez jelkādiem citiem mājieniem.
Kā nokļuvi pie Aināra?
1999.gadā pieteicos darbā un sastāstīju viņam par sevi brīnumu lietas. Mārketinga lietas tiešām sapratu diezgan labi, ar reklāmas aģentūrām arī man bija kontakts, un bija arī ļoti laba angļu valoda, tajā laikā joprojām liels pluss. Vārdu sakot, biju diezgan apsviedīga. Pēc gada viņš mani paņēma. Tad gan bija drausmīgi, jo biju sevi saslavējusi, bet īstā projektu vadība ir ārprātīgi grūta un sarežģīta, ja to grib izdarīt labi. Gandrīz sajuku prātā. Pirmos divus mēnešus gāju no darba raudādama: kur es esmu iekūlusies, neko nemāku, mani taču tūlīt atlaidīs... Pamazām tomēr ielauzos. Mēs bijām divas asās meitenes, labākās projektu vadītājas, kam bija labākie klienti. Strādāju, strādāju un paralēli darbam uzrakstīju pirmo grāmatu. Naktīs. Miegam palika divas, trīs stundas.
Tad bija aste gaisā. Vajadzēja rakstīt nākamo, bet sapratu, ka tādā režīmā to nevarēšu.
Vienu tā var uzrakstīt.
Pirmo vienmēr var. To jau tu raksti, īpaši nepiedomājot par vārda atbildību, un vienkārši izliec tās putas, kas ir pa virsu no tavas ņemšanās ap savu nabu. Ar katru nākamo grāmatu kļūst arvien grūtāk.
Esi izteikusies, ka uzrakstīt pirmo grāmatu tevi piespieda Džilis.
Jā, pateica: „Vai nu tu raksti, vai es klīdīšu apkārt”. Katru vakaru kaut ko urbināja man smadzenēs un pārliecināja, ka varu rakstīt. Kad biju romānu uzrakstījusi līdz pusei, parādīju viņam, un viņš teica: „Fantastiski! Ģeniāli! Super!” Tad jau nevar nepabeigt.
Cilvēkam taču vajag teikt labus vārdus.
Jā, jā, vajag! Man ļoti patīk, kad atraksta vēstules uz redakciju vai draugos.
Bet profesionālai kritikai arī būtu jābūt.
Kur tad mums viņa ir? Un nav jau, kur to likt. Tagad Kultūras Diena parādījusies, bišķiņ kaut kas ir Latvju Tekstos, portālā satori.lv...
Vai tev arī kritiku vajag drukātā formā?
Jā. Drukātu tekstu cilvēks uztver stipri nopietnāk. Atceros, kad ieraudzīju savu pirmo grāmatu nodrukātu, man palika fiziski slikti, saprotot, ka tas ir nopietni. Galva reiba...
Uz āru gan nekāds tavs mulsums nebija manāms, vienas grāmatas atvēršanu Sarkanā pat taisīji tādā kā flamingo tērpā.
Jā, tas bija dulls periods ar neadekvātu iznešanos pret savu personību.
Vai tad tagad tu to nožēlo?
Nē — tas bija interesanti, lai es redzētu, ko nevajag darīt.
Kāpēc nevajag?
Tas nav man. Ja tavs ārējais ietērps ir neatbilstošs tavai dvēseliskajai būtībai, tas pievilina cilvēkus, kas nav tev atbilstoši. Ja tu dod neprecīzu signālu, tad tev visu laiku līp apkārt cilvēki, ar kuriem tev patiesībā nav, par ko runāt. Ja tava āriene atbilst būtībai, tu daudz ātrāk sapazīsties ar sev tuviem cilvēkiem.
Visu interviju ar Daci Rukšāni-Ščipčinsku lasiet jaunajā Sestdienā!