Rukšānes pareizās izvēles

Man patīk kā Dace raksta. Viņu sleju dēļ vien bija vērts pirkt to sieviešu žurnālu,. atzīšos- es gan slejas izlasīju rindā stāvot :) Taču biju karsēja Sestdienas attiecību slejām. varat smieties, bet tās man stāviesietas mājā salātzaļā mapē. man patīk tās pārlasīt! Tik sievišķīgi, patiesi un atpazīstami. Tāda ir arī saruna ar viņu- Dace neko netēlo- saka kā ir un pasaka tik trāpīgi, ka gribas tās pērles izrakstīt un pielipināt pie ledusskapja

Paldies par skaisto Lieldienu dāvanu! intervija ar Daci bija kā milzīgs narcišu klēpis- skaists, pavasarīgs, spirgts uhn saulains! Lasīju un baudīju, un, kas pats jaukākais, beigās palika tā sajūta- gribas vēl! Dace mani vienmēr ir fascinējusi ar savu personību un krampi. palikt vienai ar trīs meitām, izaudzināt, uzrakstīt grāmatu, strādāt reklāmā un pāri visam- izskatīties satriecoši. Atceros, kad dzeltenā prese sāka rakstīt par viņas attiecībām ar Džili, jutu viņai līdzi- nu kādēļ gan tādai foršai sievietei vajag tādu babņiku? Atceros viņas fantastisko kāzu tērpu ar sarkanu samta mēteli kā akcentu un starojošo seju. Un re, Dace māk paņemt no dzīves to labāko katrā situācijā. Arī laulībā ar režisoru. paldies viņam, ka piespieda Daci rakstīt. Es no sirds nopriecājos, kad preses telpā parādījās ziņa- dace precās ar Ainaru. Super! šķita, ka šis pāris ir no sērijas "tu kā podiņš/es kā vāciņš" Milzīgs prieks par Daci! Gaidu jauno grāmatu!

Jā, jā, atceros vēl tā saucamās Rukšānes seksa slejas Sestdienās, sestdienu rītiem tās bija pašā laikā... Un vispār, viņa ir jauka. Pateicos par šo interviju. Bet cilvēkiem laikam vairāk interesē Jākobsoni un Durgas, citiem vārdiem runājot, skandāli. Diemžēl neesmu viņu vidū, no Sestdienas gaidu labas, gudras intervijas, baudāmas sarunas. Ik pa laikam tādas atrodu, paldies.

Labi, jums nepatīk kā Dace raksta, nelasiet (un visticamāk, jūs to arī nedarāt, bet viedoklis jums vienalga ir). Subjektīvi- no "Romāniņa"laika pirms 10 gadiem Dace ir izaugusi tā, kā ne katram izdodas izaugt savā radošajā darbā visas karjeras laikā. Dace raksta aizvien labāk, ja nespējat ar to sadzīvot, tāpat kā ar to, kā viņa labi dzīvo, tād problēma ir jums, ne viņai.

Ir rakstnieces, kuras raksta un ir, kuras vairāk precas, šķiras, atkal precas, tai skaitā ar turkiem, un tad iedomājas, ka visiem interesē viņu dzīve... Vai kā šajā gadījumā nevis aizbrauc uz Turciju, bet uz mežaparka villu... Katru dienu kāds maina darbu, kādu atlaiž, kāds sapņo uzrakstīt grāmatu... Bet ne visi no tā taisa sev pīāru. Nožēlojami.

Ko var ņemties un stāstīt, kā nu tik rakstīs. Ņem tak vienreiz un kaut ko uzraksti. Kas tad traucēja līdz šim? Lilit? Vai tiešām vēl kāds izņemot pašu t.s. rakstnieci tic šai pasaciņai? Žurnāls jau gadiem ilgi dzīvo savu dzīvi, to veido pavisam citi cilvēki, un rakstniece pa šolaiku jau kopotos rakstus izdot varēja.

Ruksane piedod man, bet tu esi traka. Tacu tas ka sac pieversties prozai liecina par zinamu veselibas stavokla uzlabosanai. Iedvesmai iesaku noskatities filmu pusnakts Parize.