Štabskapitan Dudočkin

"Tik un tā" ir viena no izteiksmīgākajām dziesmām, ko atceros no bērnības.Tā mani ļoti aizkustināja, kad biju maza, bet arī šodien tā nav mazāk aktuāla. Tā tik ļoti raksturo Latviju. Dziesma kā glezna, pilna sirsnības un mīlestības. Paldies Stabulnieka kungam par šo dziesmu. Tā vienmēr paliks sirdī un gaišā piemiņā!

Bērnībā klausījos to dziesmu, kā rudens rudens apglezno Latviju, bet ne par ko nevarēju saprast vārdus "mazliet par mazu, lai palaistu vienu pasaules plašajos ceļos, mazliet par lielu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu" - sorry, ja kaut ko neprecīzi saku. Bet pamazām jau tā apjausma rodas, ka tolaik par visu runāja caur puķēm. Mēs - jaunā paaudze - varbūt tiešām nezinām ne Stabulnieku, ne Knutu Skejenieku (Dievs, dod viņam veselību) un citus, kas pa pilienam un pa spainim vien lēja uz tām klintīm, un izgrauza tās, lai mēs te pīpēdami Lēdiju Gāgu varam klausīties. Paldies par manu apgaismošanu!

Cik tomēr tā dzīve ir netaisnīga - vinu brīdi Latviešiem komponistu un mūziķu birums, kur diemžēl Stabulnieks tika apdalīts un tad pilnīgs tukšums, es šeit domāju par mūsdienām. Laikam jau demokratija neveicina mākslu.

Lapkrits dabā un mākslā. Tikko Stabulnieks aizgāja, Kroders seko pakaļ. Un kaut kur es apskaužu šos cilvēkus, jo viņi aiz sevis ir atstājuši PĒDAS, tādas lielas un pamatīgas. Agrāk, lasot slavenu cilvēku biogrāfijas man bieži ir žēl, ka viņiem nav bērnu, jo nav turpinājuma. Taču tagad esmu domas mainījusi. Kroderam bērnu nav, bet viņš ir atstājis aktierus, jaunos režisorus. Un izrādes.... Stabulniekam ur paveicies dubultā- meita+mazbērni un dziesmas, dziesmas , dziesmas. Man prieks, ka dzīvoju laikā ar šādiem dižgariem. man prieks,ka arī es Mikrofona aptaujā balsoju par "Tik un tā" Rudens arnāca un izkrāsoja Latviju, Uldim par prieku

Te vienkārši neveiksmīgi izvēlēti termiņi. Acīmredzot domātas 18.novembra svinības krastmalā jau brīvvalsts laikos. Par "mītiņu" tās īsti nevarētu saukt...