Ja mēs runājam par klasisko jautājumu par tautas vēlētu prezidentu, nekas jauns neizskanēja. Tautas vēlēts prezidents ir sens, sens politisks sapnis, kurš nekad nav realizējies. Jācer, ka varbūt tā diskusija attīstīsies jaunajā Saeimā, bet ir vairākas lietas, kas būtu akcentējamas. Pirmā lieta, bez šaubām, ir tā, ka prezidentālisms jeb prezidenta režīms - tā nav izeja. Visās valstīs, kurās notiek pāreja no parlamenta valdīšanas uz prezidenta valdīšanu, pamatā tā ir vēlme kaut ko konservēt, iesaldēt esošo. Ja mēs paraugāmies kaut vai uz tiem 30. gadu režīmiem, kas bija Baltijas valstīs, ja mēs paraugāmies uz šodienas Austrumeiropu tur, aiz Zilupes, ja mēs paraugāmies uz 70., 80. gadu režīmiem Turcijā, Spānijā, Grieķijā - prezidentāls mums tiek veidots gadījumos, kad ir nepieciešams konservēt. Saglabāt esošo situāciju. Prezidentāls nekad nav nodrošinājis reformas. Ļoti retos gadījumos. Vai mums ir vajadzīga šī te mākslīgā stabilitāte?
Nākamā lieta, mēs visi esam iedomājušies, ka par prezidentu tiks ievēlēts gaišs, gudrs cilvēks. Bet ja tāds netiek atrasts? Piemēram, šeit ir ideja par tiesnešu apstiprināšanas nodošanu prezidentam. Tad, kad parlaments neapstiprina tiesnesi vai ģenerālprokuroru, tad izskan skaļi jautājumi, ir viedokļi par, pret, deputāti tiek noķerti Saeimas kafejnīcā, ar kamerām spīdzināti, kā jūs balsojāt un kāpēc jūs tā atļāvāties balsot. Iedomājieties, ka prezidents pasaka, ka viņš neiecels kādu tiesnesi. Pirmām kārtām neviens nezina, ar ko prezidents ir runājis, mēs nezinām, kas bija viņa padomdevēji šajā jautājumā. Ar deputātiem ir skaidrs - tur var meklēt sponsorus, frakciju vadītājus u. tml. Prezidenta argumentāciju mēs varam neuzzināt, vienkārši mēs redzam galalēmumu. Tādā ziņā prezidenta pilnvaras, ja viņš dabū ko vairāk, paliek ēnā, krēslas zonā, un tur ir risks.
Daudz tika runāts par Zatlera rīkojumu. Jāteic, ka Satversme piešķīra parlamentam tiesības aizstāvēt savas pilnvaras. Saeimas deputāti varēja vērsties Satversmes tiesā un apstrīdēt prezidenta rīkojumu. Ja mēs runājam par šiem termiņiem, vai prezidents varēja vai nevarēja atlaist Saeimu, tad diskusijā patiešām izskanēja loģisks apsvērums, ka noteikt termiņus nav iespējams, jo var gadīties ārkārtas situācija, kad tiešām vajag atlaist kaut vai to dienu pirms.
Savukārt, ja mēs runājam par vēlēšanu sistēmas reformām, šeit izskan viedoklis - ja būs mazāki vēlēšanu apgabali, būs stiprāki deputāti. Bet nekad nebūs tā, ka visi būs līderi. Pat ja mēs saliekam 10 līderu vienā istabā, visi vienlaikus nevar runāt. Nekad nebūs tā, ka 100 deputātu būs tikai par sevi ar savu šarmu un personību. Es domāju, ka tas būtu traģiski, jo tas nozīmē, ka būtu 100 frakciju.
Apgabalu skaita palielināšana, tieši tāpat kā pašvaldību tiesības iesniegt likumprojektus, nozīmē arī Latvijas iešanu reģionalizācijas virzienā. Mēs redzam, ka Eiropā šī reģionalizācijas tendence, kas ir raksturīga, piemēram, Beļģijai, noved pie dalīšanās, ka flāmi un valoņi ir tik nošķirti viens no otra, ka viņiem vienīgais, kas viņus saista, ir karalis. Tādēļ Latvijas gadījumā ir vērts domāt, vai tik izteikta reģionalizācija ir pareizais solis pareizā virzienā, sevišķi ņemot vērā gan Latvijas ekonomiskās attīstības atšķirības dažādos reģionos, gan etniskās atšķirības.