«Viņa fantastiski mācēja iemācīt literatūru, jo tā viņai bija sirdslieta. Ja skolotājam acis deg, arī skolēniem acis deg,» stāsta M. Auziņš. Skolotāja Lūse palikusi prātā arī ar to, ka M. Auziņa klasi sākusi mācīt uzreiz pēc universitātes, līdz ar to distance starp skolēniem un jauno skolotāju bija mazāka nekā ar skolotājiem, kuri jau bija cienījamos gados. M. Auziņam atmiņā ir arī gadījums, kad sacerējumā par brīvo tematu viņš uzrakstījis, ka skolotāja Lūse uzvedas kā veca vecmeita. Toreiz sacerējumam pārvilkts pāri sarkans krusts un ielikts divnieks, tomēr M. Auziņam par skolotāju palikušas ļoti labas atmiņas.
Vēl M. Auziņam palicis prātā fizikas skolotājs Lūsiņš, kurš mācējis padarīt fiziku interesantu un strādājis ar skolēniem arī ārpus klases. «Viņš man reiz lika taisīt pārslēgu, lai Ziemassvētku eglītei lampiņas mirgotu. Tas man īsti neizdevās, un es ļoti pārdzīvoju, ka skolotājs man uzticējies un es to neesmu izdarījis,» atceras M. Auziņš.
Ļoti spilgta personība bijis M. Auziņa matemātikas skolotājs Jostsons, kurš bijis liels hokeja komandas Rīgas Dinamo fans. Skolotājam bijis abonements, un skolēni gājuši uz hokeju un vērojuši, kā skolotājs skatās spēli. Kā tiek iemesti vārti vai saņemts noraidījums, Jostsons lielā mierā izņēmis no kabatas maciņu, no tā brilles, kaut ko pierakstījis blociņā un ielicis brilles atpakaļ. No malas izskatījies bezkaislīgi, bet par to, ka tas nav gluži bezkaislīgi, liecinājis tas, kādā neomā skolotājs bijis pēc zaudētajām Dinamo spēlēm. Tad visi tika saukti pie tāfeles un par nepareizām atbildēm daudzi skolēni saņēma divniekus. M. Auziņš atceras gadījumu, kad skolotājs Jostsons ieradies uz stundu ļoti labā omā. «Zināt, kāpēc man tik laba oma?» viņš vaicājis skolēniem. Pats arī atbildējis: «Tikko runāju ar direktoru, kurš teica, lai es jums lieku mazāk divnieku. Jūs domājat, ka es jums likšu mazāk divnieku?» Sākušies homēriski smiekli, skolotājs atkal saucis visus pēc kārtas pie tāfeles… un salicis divniekus.