Jā, tieši kājas, kāju pirksti ir tās ķermeņa daļas, kuras apsaldējumus guvušajiem pacientiem cenšas saglābt ārsti, uzsver Valsts apdegumu centra vadītājs Andrejs Levins. No 19 šogad centrā nogādātajiem apsaldējumus guvušajiem neesot neviena pacienta, kurš apsaldējis ausis, rokas vai, piemēram, degunu. Gandrīz visi, kas ārstējas slimnīcā, ir bezpajumtnieki, stāsta A. Levins.
Pēdējo aukstāko dienu laikā ātrās palīdzības mediķi steigušies pie 29 cilvēkiem, kuri guvuši gan apsaldējumus, gan ķermeņa atdzišanu. Lielākais šo gadījumu skaits reģistrēts sestdien, kad mediķu palīdzību vajadzēja 12 no aukstuma cietušiem iedzīvotājiem, liecina Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta dati. Ja apsaldējumi ir dziļi, bieži vien cietušajam jāamputē apsaldētās vietas, stāsta A. Levins.
Arī Sergejam nav paveicies, viņš šķirsies no puspēdas. Pastāvīgas dzīvesvietas viņam nav, jo neesot darba kopš 2001. gada. Pēdējā darbavieta palikusi parādā 152 latus, viņš saka un nolamājas. Tomēr tāpēc jau dzīve «neesot jābeidz», esot iemācījies ķepuroties. «Paēdis esmu vienmēr, dažās zupas virtuvēs baro gluži kā restorānā,» viņš saka. Vīrietis slimnīcā ir jau otro reizi. Ar kājām viņam sen esot problēmas - ielaista vēnu kaite. «Nevajagot pīpot,» iespraucas kāds cits palātas biedrs, un Sergejs viņam piekrīt. «Un nedariet kā es - neskraidiet apkārt krosenēs un uz soliņa ilgi netupiet. Un pats galvenais - nedzeriet ārā, tā ir pašnāvība.» Viņš, lai kādā «ķitē» būtu bijis, vienmēr spējot piecelties un uz ielas nepalikt.
Mitrums paņem kājas
Citā palātā ārstējas Juris (61), kurš apsaldējuma dēļ slimības gultā arī ir otro reizi divos gados. «Pērn uz ielas palika slikti, jutu, ka tūlīt nokritīšu, pēdējiem spēkiem aizstaigāju līdz benzīntankam, kur izsauca ātros. Aizveda uz slimnīcu, un izrādījās, ka esmu apsaldējis kājas.» Juris apārstējies un no slimnīcas izlaists, bet, tā kā ārsta ieteikumiem turpināt ārstēšanu nav klausījis, šogad atkal esot klāt. «Rētas iekaisa, un tagad griezīs,» viņš stāsta. Slimnīcā Juris sapratis divas lietas. Pirmkārt, tos, kas vienreiz apsaldējas, pēc tam graiza - «katru gadu kā šķinķi - pa mazam gabaliņam šņikā nost». Otrkārt, viņš jau tagad zina, ka nākamgad būs atkal slimnīcā. «Tāds mums tas liktenis, jo dzīves apstākļi tādi.» Viņš gan neesot liels rūpjubērns, «dzīvoju normālos apstākļos, bet man nav elektrības, gāzes. Malkas apkure ir, bet krāsns švaka - nedod siltumu. Tāpēc mājās bieži drēgns un mitrs. Nevaru spēt izkurināt. Malkas šķūnīša ar nav, malka jāpērk maisos vai briketes.» Maiss maksājot Ls 3,50, bet, lai izkurinātu siltu istabu, dienā vajagot divus malkas maisus. Gadā sociālais dienests viņam piešķirot Ls 150 malkai, bet tas neesot gana. «Lai gan ikdienā velku divas vilnas zeķes un zābaki ir labi, tas nepasargāja no sala, jo mājās vienmēr mitrs. Pie vainas mitrums,» tā Juris aizlaidis kājas vējā. Ikdienā viņš lasot pudeles vai piepalīdzot sētniekam ikdienas darbos. «Dažreiz ar iedzeru. Simts gramus, vairāk ne,» viņš nosaka.
Citam Apdegumu centra slimniekam Aivaram (62) puspēdas jau amputētas. Arī viņš pirmo reizi kājas apsaldējis pērn, šogad atkal te nonācis, jo, strādājot celtniecībā, neesot par sevi parūpējies - «kājas bija mitrumā». «Tagad jau vairs nekāda strādāšana nesanāks, jāmācās staigāt!»