Tā pirmā lieta, protams, bija aktualizēt problēmu, kas ir ļoti svarīgi, jo mirstības rādītāji šīs slimības dēļ ir augsti. Tas ir izdevies, problēma ir aktualizēta. Kā redzam, arī jaunā veselības ministre onkoloģiju izvirzījusi par prioritāti. Vai kaut kas jau ir sasniegts taustāmā veidā, to nevar apgalvot - no praktiskās rīcības šobrīd nekādus rezultātus vēl neredzu. Bet dokumenti tiek veidoti ar cerību, ka kaut kas notiks uz labo pusi.
Lielākā sāpe droši vien ir par naudas trūkumu?
Jā, viennozīmīgi, ka naudas trūkums jūtams medicīnā kopumā, tajā skaitā arī onkoloģijā. Onkoloģija ir komplicēta nozare, tai līdzekļi nepieciešami gan diagnostikai, gan dažādām tehnoloģijām, gan inovatīviem medikamentiem un galu galā arī atbilstošam atalgojumam ārstiem, kas strādā ar sarežģītām tehnoloģijām, ļoti stipriem medikamentiem, veic sarežģītas operācijas. Pašreizējais atalgojums kā ārstiem, tā medmāsām ir neadekvāts.
Ja nepietiek līdzekļu adekvātām algām, tas atstāj sekas arī uz iespēju piesaistīt šai jomai jaunos speciālistus?
Jaunu cilvēku uzmanību piesaista tas, ka šī nozare ir ārkārtīgi interesanta, onkoloģijā vēl ir ļoti daudz kā neizpētīta, nezināma un vienlaikus pa šiem gadiem arī ļoti daudz kas ir sasniegts vēža izzināšanā. Es tiešām varu teikt, ka jaunie ārsti interesējas par onkoloģiju, cenšas tikt to mācīties rezidentūrā. Bet, ja būs šāda kopīgā situācija, tā intereses uguntiņa jaunajiem speciālistiem apdzisīs un vai nu viņi pievērsīsies kādai citai specialitātei, vai vienkārši aizbrauks prom.
Ir jaušams, ka šīs jomas speciālisti joprojām emigrē?
Kopumā es domāju, ka tā nav ļoti saasināta problēma ārstiem, tomēr ik pa laiciņam dzirdam, ka kāds aizbrauc. Es gan negribētu teikt, ka tā ir kāda masveida katastrofa šajā brīdī.
Kā vērtējams tehniskais aprīkojums, ar kādu jums nākas strādāt? Ir pietiekami moderns?
Ķirurģijā visi lietotie instrumenti, aparāti noveco, tie ir jāmodernizē. Otra specialitāte, kas no tā cieš, ir staru terapija - aparāti, ko lietojam, ir novecojuši, tie bieži lūst, līdz ar to, ja izkrīt kādas dienas, kad aprīkojumu labo, pacientiem ilgāku laiku jāpavada starošanā. Tātad vecā aparatūra jāmaina, savukārt jaunā, kas nāk, maksā dārgāk. No onkologa-ķīmijterapeita viedokļa galvenā aktualitāte ir, ka trūkst inovatīvo medikamentu, tie arī netiek pietiekami finansēti.
Saprotams, ka aparatūra vismaz morāli noveco ļoti ātri, jo nemitīgi tiek izgudrota labāka, precīzāka, efektīvāka. Bet, lai varētu ārstēt tā, lai pacientam būtu vislielākais labums pie mazākā kaitējuma, kas ļoti svarīgi tieši ķīmijterapijā, būtiska ir arī ļoti precīza diagnostika. Kā vērtējat situāciju šajā ziņā?
Protams, ka medikamentus dodam tikai tad, kad audzējs ir morfoloģiski pierādīts. Kas mums reizēm klibo - gaidīšanas ilgums. Bet es domāju, ka situācija šobrīd uzlabojas. Audzēju veidi ir dažādi, dažus zinātniekiem ir izdevies vairāk izzināt un saprast arī, kādi medikamenti būtu vajadzīgi to gadījumos. Te der tā sauktie inovatīvie medikamenti, par kuriem daudz runā gan medijos, gan mediķu sabiedrībā. Bet tā nav ar visiem audzēju veidiem. Tāpēc būtu ļoti labi, ja mēs Latvijā vairāk varētu testēt audzējus un tad pacientiem nodrošināt atbilstošāko terapiju.
Tas nozīmē, ka ir nepieciešama lielāka sadarbība ar zinātniekiem?
Mēs strādājam ar tiem audzējiem, kurus lielākoties ārzemju zinātnieki ir izpētījuši, un mums atliek tikai veikt testus, lai noteiktu audzēja veidu. Un to izdarīt Latvijā var, tikai par šiem testiem ir jāmaksā, un dārgi jāmaksā arī par precīzo ārstēšanu.
Tātad runa ir par to, ka izmaksas būtu jāuzņemas valstij, jo cilvēkiem pārsvarā gadījumu tik lielas naudas nav?
Jā, tieši tā.
Bieži dzirdam izmisuma saucienus ar lūgumu sabiedrībai nākt palīgā, savācot līdzekļus kāda smagi slima bērna vai pieaugušā ārstēšanai, jo palīdzība nepieciešama steidzami, bet valsts finansējumu tam savlaicīgi un pilnā apmērā dabūt nav iespējams. Vai ziedojumu vākšana ir risinājums onkoloģijā?
Protams, ka līdzekļu vākšana nav ilgtermiņa risinājums, - tas var būt kā izmisuma kliedziens atsevišķos gadījumos, bet es gan vēlētos, lai vismaz onkoloģijā šis būtu sakārtots process, lai tiešām būtu izvērtēts, vai tieši tas līdzeklis vajadzīgs konkrētajam pacientam, un, ja vajadzīgs, to nodrošināt valstiski. Ziedojumi nav ilgtermiņa risinājums onkoloģijā, jo pacientu skaits pieaug un būtībā katrs ir tiesīgs saņemt atbilstošu ārstēšanu, bet visiem tauta nespēs saziedot.
Kad tiek lūgta tautai palīdzība, bieži dzirdam, ka tas dos iespēju ārstēties kādā rietumvalstu vai Krievijas klīnikā. Vai mūsu ārstniecības iestādes tik konkurēt nespējīgas?
Ja runājam par onkologiem, es domāju, ka mūsu speciālisti ir gana izglītoti, mums ir pietiekami ilgs apmācību laiks atbilstoši Eiropas prasībām. Mums ir iespēja stažēties, braukt uz konferencēm, piedalīties semināros. Cita lieta - cik lielas ir iespējas praktiski regulāri uzkrāt pieredzi, praktizēties, izmantojot savas zināšanas. Ja mums regulāri nav medikamentu, mums neuzkrājas pieredze, tad arī nevaram adekvāti piedalīties diskusijās ar citiem kolēģiem par to, ko mēs darām un kādas iespējas ir ārstēt labāk, - tur ir tā problēma. Lielākoties tie ir medikamenti, kuru mums pietrūkst.
Saistībā ar to, ka Stradiņa slimnīcā intensīvi rit būvdarbi, aktualizējusies arī diskusija, kur vairāk pieejamos līdzekļus vajadzētu izmantot - ēkās vai konkrētu cilvēku ārstēšanā. Cik liela nozīme ir ārstēšanās apstākļiem?
Es domāju, ka ir jāiegulda arī ārstēšanās vidē. Protams, ja mēs saliekam vienos svaru kausos medikamentus un vidi, vienmēr pārsvars būs ārstēšanai. Taču dzīve pierāda, ka uz to jāraugās kompleksi. Dzīve pierāda arī to, ka cilvēki, kas nav pietiekami zinoši medicīnas jomā, bieži vien izvēlas tieši labākus komforta apstākļus, mazāk domājot, ko tur saņems. Bet es domāju, ka vidusceļš tomēr ir tāds, ka jālabiekārto apstākļi, jo arī vide ārstē, veidojot uzticēšanos.
Kā ir ar pakalpojumu pieejamību Latvijā? Viena lieta, ka Rīgā dzīvojošie var izskriet pie viena, otra ārsta, izstāvēt rindas, cita, ja cilvēks dzīvo tā attālāk no centra.
Te nevar nošķirt reģionus no Rīgas - galu galā rindas uz diagnostiku ir kā Rīgā, tā arī citur. Es domāju, ka noteicošais ir kompetence - ko var izdarīt reģionos, ko var izdarīt Rīgā. Onkoloģija ir multidisciplināra nozare, kur vienlaikus vajadzīgs gan labs ķirurgs, gan labs staru terapeits, gan labs onkologs-ķīmijterapeits, to nodrošināt visos reģionos nav iespējams. Tāpēc es uzskatu, ka onkoloģijā nepieciešama koncentrācija tur, kur ir šāda speciālistu komanda. Tāda Latvijā ir četrās vietās, un es domāju, ka būtu labi, ja pacienti arī šajās četrās vietās pamatā nonāktu, lai saņemtu vislabāko iespējamo komplekso ārstēšanu.