Veca mīlestība nerūs
1. Piemēram, kad eksministrs Ķīlis pagājušajā nedēļā publicētajā intervijā izrunājās par sava bijušā priekšnieka savulaik paustajiem aicinājumiem laipnīgāk izturēties pret izglītības un sporta projektiem Ventspils pusē, Dombrovskis (tas, kurš valdības vadītājs) atcirta, ka Ķīlis vienkārši daudz slimojis un vispār bijis viens kašķīgs vecis. Kad premjers pagājušajā nedēļā nobremzēja Reformu partijas (RP) priekšlikumu par ostām, to skaitā Ventspils, netīkamu jaunu nodokli, Vienotības līderis deklarēja, ka priekšlikums bijis slikti sagatavots un viņa nostāja nebūt nav jāuztver kā Lemberga kungam tīkams žests.
Ļoti iespējams, ka nodokļa ideja ir nepareiza, un ļoti iespējams, ka Ķīļa spējas saplēsties ar nozari bija unikālas. Tikai kāpēc jānoliedz acīmredzamais - ka Vienotība nevēlas naidoties ar ZZS? Jo gan jau gudrinieki valdošajā partijā ir sarēķinājuši: ja nākamajās Saeimas vēlēšanās labi nostartē Saskaņas centrs (SC) un savu krēslu tiesu saņem arī ar SC koķetējošā Repšes topošā partija, tad ZZS lēmums, kurai no nometnēm pievienoties - jau minētajai vai tomēr kombinācijai Vienotība + Nacionālā apvienība -, būs ļoti svarīgs. No politiskās loģikas viedokļa pilnīgi saprotama vēlme saglabāt konstruktīvas attiecības ar iespējamo sabiedroto. Turklāt ir arī saprotami, ka premjers, kurš ir ne tikai vienas partijas līderis, bet izpildvaras vadītājs kopumā, mēģina uzturēt dialogu ar tradicionāli vienu no populārākajām Latvijas partijām - ZZS. Bet tāpēc jau nav jāmāžojas ar bērniem fonā - tāpat tie neizskatās pēc pieaugušajiem - un šī vēlme nemākulīgi jāslēpj.
Balva, pēc kuras baidās iet pakaļ
2. Līdzīgi jāsaka par kopumā veiksmīgo pagājušajā nedēļā panākto kompromisu ar sociālajiem partneriem nākamā gada budžeta kontekstā. Kā zināms, valdības sākotnējā piedāvājumā kā viens no soļiem sociālās nevienlīdzības mazināšanai tika pieteikta ideja par dažādu neapliekamā minimuma apmēru atkarībā no algas lieluma. Tas viss nāktu par labu t. s. mazo algu saņēmējiem, daudzināja sociālo atbildīgumu sevī atklājusī valdošā koalīcija. Kā lai pieklājīgāk izsakās... Pat nediskutējot par šāda modeļa jēdzīgumu, nav taču noturami slepenībā diskusijās iesaistīto komentāri par to kuluāros. Proti, priekšlikuma autori vienlaikus ar nabadzības karoga vicināšanu labi apzinājās, ka daļa no tiem, kuri šo modeli formāli varētu izmantot, reāli to nedarīs, jo viņu nelielais atalgojums tāds ir tikai oficiāli. Neviens prātu saglabājis aplokšņu algas saņēmējs neies uzprasīties uz nelaimi - speciāli apliecināt dzimtajai valstij, ka saņem viņš tikai un vienīgi minimālo algu, tāpēc viņš, lūk, gribētu saņemt to lielāko neapliekamo minimumu. Vēl vairāk - varbūt lielāka neapliekamā minimuma piesolīšana pievilinātu kādu alkatībā pašsaglabāšanās instinktu zaudējušu indivīdu, ar kuru tad notiktu mīļas pārrunas un jauni, prasītājam pagalam netīkami aprēķini. Īsi sakot, tika «uzsaukta» nauda, vienlaikus zinot, ka to uzsauktajā apmērā tērēt nenāksies.
Tomēr kopumā diskusijās iesaistītie sociālie partneri privātās sarunās valdības, jo īpaši Finanšu ministrijas (FM), uzvedību kompromisa meklējumos vērtē diezgan atzinīgi. Ja ierēdņus izdevies pārliecināt kaut ko sākotnējā piedāvājumā mainīt, viņi arī apzinīgi strādājuši, pulkstenī neskatoties. Citiem vārdiem sakot, lai gan sākotnēji likās, ka solījuma par IIN samazināšanu atlikšana uzņēmēju organizācijas ir saniknojusi līdz uzviršanas temperatūrai, galu galā partneriem nav sajūtas, ka viņi pieaicināti tikai «ķeksīša pievilkšanai».
Pašmāju biznesam sava specifika
3. Lai cik nozīmīgs būtu jautājums par Liepājas metalurga (LM) turpmāko likteni, iespējams, publikai jau mazliet apnikušas šīs nebeidzamās savstarpējās pretenzijas komplektā ar mīņāšanos uz vietas. Tomēr LM gadījums joprojām ir un būs interesants kādā citā aspektā.
Proti, jau bērni Latvijā zina, ka politiķi ir slikti, ierēdņi slikti, kas tā vispār par valsti. Gados vecākas personas ir informētas, ka nesaimnieciski, kāri uz apšaubāmiem darījumiem, savtīgi utt. ir arī valsts uzņēmumi. Tam visam iepretī tiek likts privātais bizness. «Privātajā biznesā tādas nejēdzības nenotiktu...», «Privātajā biznesā tādi izlidotu ar kāju pa sēžamvietu ātri...» utt. Respektīvi, uzņēmēji ir kaut kas racionāls, uz rezultātu orientēts, īsi sakot, zemes sāls. Labi. Tikai nelaime tā, ka Parex bija privāts uzņēmums, Krājbanka arī, LM arī nav valsts īpašums. Tomēr izrādās, ka pārgalvība, shēmošana, nekorekta izturēšanās pret partneriem un klientiem, iedomība un citas apburošas rakstura un darbošanās veida īpatnības zeļ un plaukst arī mūsu biznesā, kuram tā patīk deklarēt «ja vien valsts netraucētu...».
Mēs tradicionāli šausmināmies par ēnu ekonomikas lielo īpatsvaru. Pamatoti - kaut tādēļ, ka tās samazināšana ļautu budžetam finansēt daudzas vajadzības. Bet, atvainojiet, ēnu ekonomiku neveido tikai kreisās cigaretes, degviela un tamlīdzīga klasika. Ēnu ekonomika ir arī t. s. aplokšņu algas, savukārt tas nu ir privātā biznesa lauciņš. Un arī par skandāliem iepirkumos, manipulācijām ar cenām, kvalitāti nevar vainot tikai slikto valsti, tās sliktos likumus un ierēdņus - sak, mēs jau labprāt strādātu godīgi, bet valsts mūs piespiež shēmot. Varbūt arī piespiež, bet, ja rezultātā bizness pielāgojas tik aizrautīgi, to var ar prātu saprast, tomēr brīžiem liekas, ka «sliktā valsts» ir kļuvusi daudziem Latvijas biznesā par ērtu atrunu un attaisnojumu pašu nesamērīgajai apetītei, prasmju trūkumam un paradumam ķert zivi duļķainos ūdeņos.
Tik viegli ievainojamā ceturtā vara...
4. Protams, lielāku paškritiku varētu novēlēt arī ceturtajai varai, kas pagājušajā nedēļā ne pa jokam noskaitās par valsts ideju prasīt sociālā nodokļa nomaksu par autoratlīdzībām. Pati ieceres kritiķu noteiktā diagnoze ir pareiza: priekšlikuma ieviešanas gadījumā lielai daļai žurnālistu samazināsies ienākumi, un tas presi vājinās, padarīs atkarīgāku utt. Savukārt iemaksu daļu kompensēt ar lielāku atalgojumu pašreizējā tirgus situācijā nav reāli. Tā tiešām ir - ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tomēr, ja esam paškritiski, tad arī jāatzīst, ka nav normāla situācija, kad daļa mediju var vispār funkcionēt, tikai ekonomējot uz savu darbinieku sociālo garantiju rēķina. Tad situācija ir saturiski līdzīga kā rindkopu iepriekš uz zoba pavilktajiem uzņēmējiem - mēs labprāt kritizējam, bet labprāt arī uzskatām, ka uz profesiju vai nozari kopējās likumsakarības un spēles noteikumi neattiecas.
Vienkāršākais risinājums būtu atzīt, ka mediju tirgus ir pārsātināts, tas savukārt nozīmē vājus biznesa rādītājus šajā nozarē. Nelaime ir tā, ka ikvienam nozares spēlētājam jau liekas, ka lieki tirgū ir visi citi, tikai ne viņš. Draudus konkrēti savai pastāvēšanai ikviens uztver kā apdraudējumu demokrātijai, viedokļu dažādībai utt. Līdz ar to traģikomiski (jo parasti prese dusmojas, ja tā izsakās amatpersonas), bet autoratlīdzību jautājumā visas puses apmierinoša risinājuma vienkārši nav, nepieciešama plašāka diskusija, un tik tuvu vēlēšanu sezonai būtiski jauninājumi patiešām nebūtu vēlami dažādu iemeslu dēļ. Ja valdība saprātīgi atlika uz 2015.-2016. gadu dažas no iecerēm nodokļu sistēmas «paketē», nekas briesmīgs nenotiks, ja arī mediju ekonomisko stāvokli ļoti tieši skarošs jautājums netiks risināts tik strauji.