Oficiāli Krievijas izlasei bija piekarināta otrās izlases birka, lai gan pareizāk šo komandu būtu dēvēt par Krievijas izlasi līdz 25 gadu vecumam (U-25). Kaimiņzemē otro un gan jau arī trešo izlasi būtu iespēja nokomplektēt no pieredzējušākiem un meistarīgākiem spēlētājiem. Taču ne jau Krievijas izlases statusam šajās spēlēs bija galvenā nozīme. Daudz svarīgāk bija pavērot, cik konkurētspējīga trīs mēnešus pirms Soču olimpiskā kvalifikācijas turnīra ir Latvijas valstsvienība, jo vairāk tāpēc, ka galvenā trenera Teda Nolana nodoms bija uz šo turnīru sapulcināt iespējami labāko sastāvu.
Jāatzīst, ka spēles kvalitāte bija patālu no vēlamās. Vispirms jau acīs dūrās neprasme nokļūt līdz reālām vārtu gūšanas situācijām. Pa divām spēlēm tādu reālu momentu bija gaužām maz. Krievijas izlases aizsardzības shēma ar priekšā izvirzītu vienu uzbrucēju un blīvu viduszonu Latvijas hokejistiem sagādāja problēmas. Bija pāris reižu, kad pretuzbrukumā izdevās izslidot divatā pret vienu aizsargu, tomēr pārdomātas izspēles bija grūti saskatīt. Kulda «iešķīla» no zilās līnijas, bet Cipulim brīvu metienu no vārtu priekšas sarūpēja Vitālijs Pavlovs, aiz vārtiem «sasienot» divus pretspēlētājus.
Otrajā spēlē pārsteidza Nolana lēmums skaitliskajā vairākumā vispirms uzticēties maiņai, kurā spēlēja Kaspars Saulietis, Aleksejs Širokovs un Raitis Ivanāns. Spēka taktika šoreiz nenostrādāja. Maz ticams, ka bez viltības februārī Arēnā Rīga izdosies iedabūt ripas Francijas un Kazahstānas vārtos. Nolans pēc spēlēm ar Krieviju norādīja, ka klāt nākšot seši vai septiņi spēlētāji. Līdera cienīgu sniegumu gan pamats ir gaidīt tikai no šoreiz nespēlējušajiem Miķeļa Rēdliha un Laura Dārziņa.