Sandra Veinberga
Arodbiedrības kā institūcijas ir ļoti nozīmīgas, ja mēs ņemam tā tīri teorētiski, jo tās aizstāv darba ņēmēju. Bet pašreiz ir tā lielākā problēma, ka sabiedrība ir tik ļoti pārmainījusies, ja mēs salīdzinām ar tiem klasiskajiem proletariāta laikiem, kad arodbiedrības pirms simt gadiem un vēl vairāk dzima.
Šodien, piemēram, ir ļoti daudz privātuzņēmēju, ir pašnodarbinātie, ir cilvēki, kas maksā paši savus nodokļus, respektīvi, sabiedrības struktūra ir stipri mainījusies. Ir milzīgs skaits cilvēku, piemēram, jaunieši, kuri vēl nav iekļuvuši darba tirgū, kurus neaizstāv neviena arodbiedrība, principā nav neviena, kas aizstāv viņu kā darba darītāju intereses. Es domāju, ka vispār arodbiedrību kustība pašlaik stagnē pasaulē. Problēmas ir ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā.
Es domāju, ka Latvijas arodbiedrības ir stipri fundamentālistiskas, tās neseko līdzi laikam un līdzi cilvēku vajadzībām un prasībām, jo mums Latvijā tik ļoti turbulenti, strauji un dramatiski attīstās notikumi. Ir milzīgs bezdarbs, cilvēki brauc prom. Latvijā lielākā problēma ir tā, ka arodbiedrības nav savu pienākumu augstumos un necīnās par darba algu paaugstināšanu katru gadu. Tās nav spējušas mobilizēt visus Latvijas spēkus pret darba devējiem.
Zviedriem, piemēram, katru gadu ir sarunas par darba algu paaugstināšanu, par to, kā indeksēt, kā pieaug dzīves dārdzība, kā attiecīgi jāpalielina visas žurnālistu algas, kā pensijas jāpalielina. Vienkārši cilvēki nevar savilkt galus kopā. Šinī jomā arodbiedrības varēja sākt strādāt. Latvijā arodbiedrības ir vairāk uz tādu protestēšanu un arī svarīgām lietām, teiksim, protesta mītiņiem, demonstrācijām, visādu skarbu izteikumu izteikšanu, bet tikai ar tādu šablonisku, ārišķīgu izteikšanos nepietiek. Cilvēki ir pārāk dziļā krīzē.