Savu cenu uzzinājusi vēl viena M. Juškevičas audžumeita, kuru sev bija nolūkojis apmēram 60 gadu vecu itāliešu senioru pāris. Tiesas sēdē, kur bija paredzēts izlemt 13 gadu vecās meitenes likteni, viņa pēkšņi paziņojusi, ka nevēlas tikt adoptēta. Abus itāliešus tas sadusmojis, un turpat tiesas zālē viņi Viesītes novada bāriņtiesas pārstāvēm uzdeva jautājumu: «Bet par ko tad mēs jums samaksājām tūkstoš eiro?» Pēc tam viņi meitenei atņēmuši visas dāvanas, ko bija pasnieguši, kamēr viņa ar bāriņtiesas rīkojumu saiknes izveides nolūkā divas nedēļas mitinājās itāliešu īrētā dzīvoklī Rīgā. Taču ārzemnieki meitenē raisījuši bailes, jo visu laiku dzēruši vīnu un skaļi strīdējušies. M. Juškeviča par to ziņojusi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai (VBTAI), taču inspektore Inese Upe norādījusi, ka tāda esot itāļu mentalitāte un ka Mārai kā audžumammai neesot tiesību iejaukties. VBTAI priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka viņas padotā tiek apmelota, un piebilst: «Mēs ar adopcijas lietām nenodarbojamies. Ja audžuģimenei šķiet, ka kaut kas nenotiek bērna interesēs, tai ir iespēja to pateikt bāriņtiesai vai informēt prokurori, kas konkrētās adopcijas lietu izskatīs.» Savukārt ar Viesītes novada bāriņtiesas priekšsēdētāju Sandru Grigorjevu Dienai sazināties neizdevās, jo ne uz zvaniem, ne īsziņām viņa neatbildēja.
Audžuģimenes savos pieredzes stāstos ar Dienu labprāt dalās, taču atzīst, ka baidās tikt «izskaitļotas» no varas iestāžu puses. «Tiem, kas pārāk daudz runājuši un cēluši trauksmi par Latvijas bērnu tirgošanu uz ārzemēm, atņemts gan audžuģimenes statuss, gan bērni - no ģimeniskas vides viņi ievietoti atpakaļ bērnunamā, un gadījumu nav maz. Tādi ir Labklājības ministrijas (LM) ieroči, kas audžuģimenes un no tām izrautos bērnus emocionāli sagrauj,» stāsta audžumamma, kura kopā ar vīru rūpējas par pieciem svešiem bērniem. Vēl kāda audžumāte, kas vēlējās palikt anonīma, Dienai pastāstīja, ka par vienu no viņas aprūpētajiem bērniem, ko LM vēlāk nodevusi adopcijā uz Itāliju, «atbildīgajiem Latvijā» samaksāti pieci tūkstoši eiro. Šo faktu bērnam atklājusi viņa jaunā itāliešu mamma.
Latvijas Bērnu fonda vadītājs un Saeimas deputāts (ZZS) Andris Bērziņš retoriski norāda: «Valstīs, uz kurām mūsu bērni tiek adoptēti, arī ir pilni bērnunami un aprūpes iestādes. Kāpēc viņi grib tieši latviešus? Varbūt šeit nokārtot adopciju ir vieglāk, ātrāk un lētāk? Ļoti negribas domāt, ka mūsu bērni tur tiek paverdzināti vai kā citādi izmantoti. Jā, ir starpvalstu līgumi, kas pirmos divus gadus liek iestādēm sekot līdzi bērna labklājībai, taču, kā ir realitātē, mēs nezinām.»
Beztiesīgie audžuvecāki
Šobrīd audžuģimenēs Latvijā aug vairāk nekā tūkstotis bērnu, vēl pieci tūkstoši ir aizbildnībā. Ja aizbildnis ir bērna likumiskais pārstāvis un aizvieto vecākus, tad audžuģimene ir pakalpojuma sniedzējs un bērnu tajā ievieto uz līguma pamata. Tas nozīmē, ka audžuģimenē bērns atrodas pagaidu aprūpē, kas var ilgt līdz pat viņa pilngadībai, bet var arī tikt pārtraukta bez īpaši svarīga iemesla, par to iepriekš vienojoties bāriņtiesai un audžuģimenei vai pašvaldībai vienpusēji atkāpjoties no līguma.
«LM audžuģimenes izveidojusi kā lielisku tramplīnu ārzemju adopcijai. Jo audžuģimenes ir pilnīgi beztiesiskas, lai aizstāvētu savu aprūpējamo,» norāda biedrības Zvannieku mājas valdes locekle Linda Baļčūne. Audžuģimeņu vidū pat izplatīta īpaša pamācība par rīcību un tiesībām gadījumos, kad pie viņu durvīm klauvē LM aprobētas viesģimeņu un ārzemju adopciju aģentūras, kam līdzi mēdzot braukt arī ārsti, lai bērnus turpat izmeklētu, «izskaitot zobus un ribas».
LM statistika liecina, ka pērn ārzemju adopcijā no audžuģimenēm nodoti tikpat bērnu, cik no bērnunamiem. Zvannieku māju juriste norāda, ka šāda prakse ir pretrunā ar Civillikumu. Tas nosaka, ka pēc ārvalstīs dzīvojošas personas lūguma bērnu var adoptēt tikai tad, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt viņa audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi, neskatoties, uz kāda statusa pamata tas notiek. LM pretēji lūgtajam nesniedza nozares ministra Ulda Auguļa (ZZS) komentāru - viņa vietā iestādes viedokli pauda Bērnu un ģimenes politikas departamenta speciāliste Ivita Krastiņa, paliekot pie pārliecības, ka svarīgāks par augšanu audžuģimenē dzimtenē bērnam ir juridiskais statuss, ko sniedz adopcija, pat ja tā nozīmē tautības un piederības maiņu.
Kulta tendence
Latvijā kļūdaini tulkots arī nozīmīgs Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencijas par Bērna tiesībām pants, kas nosaka, ka bez vecāku gādības palikuša bērna adopcija uz ārvalstīm var notikt tikai tad, ja viņam nevar tikt nodrošināta dzīvošana ģimenē izcelsmes valstī, kam nav obligāti jābūt uz adopcijas pamata. Taču, nododot audžuģimenēs dzīvojošus latviešus ārzemniekiem, LM liedz šiem bērniem uzaugt dzimtenē, tādējādi pieļaujot nopietnu bērnu tiesību pārkāpumu. Ministrijā Dienai atzīst, ka audžuģimenē bērnam tiek nodrošināta ģimeniska vide, taču paliek pie sava, uzsverot, ka tā ir ārpusģimenes aprūpes forma, kas neesot pietiekams iemesls, lai liegtu bērnam iespēju iegūt pastāvīgu ģimeni - adoptētājus.
«Pretēji Latvijas likumos noteiktajam, adopcija šobrīd pozicionēta kā bērna vislabākās intereses un kļuvusi par sava veida kulta objektu, uz kura altāra ik dienas tiek upurēti bērni,» uzskata audžuvecāku un aizbildņu biedrības Azote vadītāja Inese Fecere. VBTAI statistika rāda, ka teju puse Latvijas bērnu nevēlas tikt adoptēti, taču «balsstiesības» ir tikai 12 gadu vecumu sasniegušajiem. «Adopcija ir salīdzināma ar laulībām, tāpēc tai jābūt abpusēji brīvprātīgai un apzinātai izvēlei. Ierēdņi adopciju piesauc kā kaut ko stabilu un sociālās garantijas garantējošu. Taču valsts ieinteresēta nevis nodrošināt labāku dzīvi bērnam, bet tikt vaļā no viņa, no liekiem izdevumiem un atbildības. Un nebeidz pārsteigt, cik vienotas ir visas institūcijas šajā adopcijas pārākuma pārliecībā - vienoti gatavas neiedziļināties un pārkāpt likumus,» saka I. Fecere.
Kāda amatpersona, kas vēlējās palikt anonīma, atklāja, ka vairākkārt mēģinājusi ārzemju adopciju jautājumu aktualizēt Saeimā, taču ikreiz viņai likuši noprast, ka nevajag «kustināt ūdeņus»: «Cik ilgi vari viens pērties pa tām nātrēm? Bet neviens neko nedara, lai bērnus saglabātu uz vietas - varas pārstāvjus neuztrauc, kas ir labāk bērnam. Tā vietā likteņus lemj ļoti formāli, atrunājoties, ka vietējie taču neadoptē un neizvēlas pusaudžus vai slimus bērnus. Realitāte ir tāda, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kuri gribētu viņus adoptēt, bet nav rocības.» Dienas aptaujātās audžuģimenes to apstiprina, sakot, ka vēlētos mainīt statusu un savus aprūpējamos adoptēt, taču to liedzot finansiālie apstākļi. Ja audžuģimene un aizbildnis ik mēnesi no valsts un daudzos gadījumos arī no pašvaldības saņem pabalstu bērna uzturēšanai, kā arī atlīdzību par savu pienākumu pildīšanu, tad adoptētājs - vienreizēju atlīdzību par katru adoptēto bērnu 1400 eiro apmērā, bet turpmāk katru mēnesi tikai valstī noteikto bērnu naudu - 11 eiro.