Jau citā sastāvā, bet pagājušajā nedēļā par bobsleju diskutēja Latvijas Bobsleja federācijas (LBF) viceprezidents Zintis Ekmanis, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis, ārsts un sporta entuziasts Dainis Kalns, kā arī kādreizējās Latvijas Sporta komitejas vadītājs Daumants Znatnajs.
Jānis Miņins. Man ir jāatzīst, ka ar treneri (Sandi Prūsi) mums ir raksturu nesaderība. Nevaram mēs sastrādāties, jo abi esam spītīgi āži. Tur neko nevar izmainīt. Emocijas izraisīja lielu tukšumu manā morālajā gatavībā, pēc tam notikušais jau bija sekas. Gribu būt godīgs un pateikt, ka nevaru vairs saņemties iekāpt bobsleja kamanās, zinot visu, kas ir apakšā.
Dainis Kalns. Cik es saprotu, pret tevi bija izvērsts morālais terors?
J. M. Tā gan es negribētu apgalvot. Mums ar treneri nesakrita viedokļi, kā gatavoties sacensībām. Es vairāk centos ieklausīties savā organismā. Treneris gribēja, lai tikai būtu labāks rezultāts. Es jau arī to pašu gribēju, tikai mūsu viedokļi nesakrita, kā līdz tam nonākt. Visu laiku cīnīties ar viedokļu dažādību, es vairs nevarēju normāli pastrādāt. Negribēju mocīt ne treneri, ne federācijas vadītājus un arī ne savu komandu.
Māris Zembergs. Ja reiz uz vienas takas ir uzkāpuši divi āži, vai ir iespējams viņu starpā atrast kompromisu?
D. K. Atzīšos, ka es biju šīs diskusijas iniciators, jo ļoti labi atceros 23 gadus senos notikumus, kad toreizējais PSRS izlases treneris Rolands Upatnieks no komandas atskaitīja Jāni Ķipuru. Situācija bija izveidojusies tāda, ka Ķipurs demonstratīvi darīja visu pretēji, kā lika treneris, un Upatnieks viņam arī izrakstīja vilka pasi. Toreiz es uzrakstīju atklātu vēstuli, kurā izklāstīju, ka Ķipurs manā skatījumā ir intelektuāli augsti attīstīts sportists, kuram noteikti ir nākotne. Pārējie rakstītāji Jāni ķengāja ar izteikumiem, ka tādam sportistam, kurš atsakās no trenera, ceļš vedot uz elli. Uzdrošinājos palūgt pieņemšanu pie Daumanta, un viņš mani uzklausīja. Pateicoties Znatnajam, mums tagad arī ir olimpiskais čempions Ķipurs, kurš viņam atjaunoja ceļu uz PSRS izlasi un jau olimpiskajās spēlēs Kalgari kā delegācijas pārstāvis panāca trešā brauciena anulēšanu, jo trasē bija iepūstas smiltis. Pirms nākšanas uz diskusiju man bija saruna ar basketbola skolas vadītāju Gunti Šēnhofu, kas pateica: «Ja manā skolā ir nesaskaņas audzēkņiem ar treneriem, tad es saku tā - treneri meklējiet vainu sevī!»
Zintis Ekmanis. Vispirms gribu precizēt par Ķipura olimpisko zeltu. Jāsāk būtu ar to, ka pie Ķipura nokļuva slidas, kurām Kalgari nemaz nevajadzēja būt. Šīs slidas negaidīti labi slīdēja siltā laikā. Plus vēl smilšu vētra, kuru ar saviem rituāliem bija izsaukuši indiāņi, jo viņiem nebija samaksāts par zemi.
D. K. Laime smaida stiprākajam. Ja šis slidas būtu iedotas Mārim Poikānam, viņš varbūt nebūtu aizsniedzies līdz zeltam.
Z. E. Protams, ka ne man, ne Poikānam tās slidas nebūtu palīdzējušas, jo Ķipurs tobrīd bija labākais pilots un arī fiziski ļoti spēcīgs. Aiz viņa varēja ielikt jebkuru stūmēju, bet startā tik un tā bija augsts rezultāts. Tā ir būtiska nianse, kas atšķir tā laika notikumus no mūsu nesaskaņām ar Jāni (Miņinu). Mūsu vēlme ir, lai viņam būtu labāka fiziskā kondīcija. Viņš pretojas un negrib pieņemt šīs prasības. Mūsu stratēģiskajā plānā, kuru akceptējām Latvijas Bobsleja federācijas valdē, bija jaunu un fiziski spēcīgu pilotu gatavošana 2014. gada Soču olimpiskajām spēlēm. Par to, ka esam uz pareizā ceļa, apliecina šosezon uzrādītie rezultāti, kad mūsu jaunais pilots jau spēj konkurēt ar pasaules labākajiem pilotiem.
D. K. Kur tad ir tie labie rezultāti - Maskalāna iegūtā desmitā vieta?
Z. E. Es runāju par Oskaru Melbārdi.
D. K. Un kā tad ir ar Miņinu - viņš jau ir vecs un neperspektīvs kā padomju laikos?
Z. E. Man ir radies iespaids, ka Latvijā daudzi nezina, kā sportā nokļūt virsotnē. Ar vēlēšanos vien to nevar panākt, tas ir smags komandas darbs. Sacensības ir tikai aisberga redzamā daļa.
D. K. Tā ir demagoģija. Skaidrs, ka Jānis ir neperspektīvs tāpēc, ka nevar sastrādāties ar treneri. Par bobsleja pilotu taču ir jāpiedzimst! Mums Latvijā bijuši tikai kādi trīs augstas klases piloti - Ķipurs, jūs (Ekmanis) un Jānis (Miņins). Par Melbārdi runājot, to vēl parādīs laiks, vai viņš būs pasaules klases pilots. Tajā pašā laikā jūs norakstāt Jāni (Miņinu), lai gan viņam labākie sportista gadi vēl tikai priekšā. Tā ir bezatbildība! Jūs strādājat pret Latvijas tautas interesēm. Jānis (Miņins) pieder Latvijai, tauta par izveidojušos situāciju ir sašutusi, bet jums ir ne silts, ne auksts.
Z. E. Jānim bija radīti visi apstākļi, lai kļūtu par bobsleja pilotu. Viņam tika noalgots profesionāls treneris un iegādāta viena no pasaules labākajām tehnikām.
Aldons Vrubļevskis. Esmu runājis gan ar Jāni (Miņinu), gan arī ar Bobsleja federācijas pārstāvjiem. Man ir jāatzīst, ka es esmu federācijas pusē, tāpēc ka Bobsleja federācijas vadība un galvenais treneris nosaka turpmākās attīstības virzienus, izvirza mērķus un veido ceļus, pa kuriem virzīties. Bobsleja federācija vasarā apstiprināja četru gadu programmu - Soči 2014 - un par saviem plāniem informēja Latvijas Olimpisko vienību un Latvijas Olimpisko komiteju. Pēc šīs programmas komanda strādāja visu vasaru un izvēlējās sezonas pirmās sacensības. Programmas mērķis ir, lai uz Sočiem varētu aizbraukt pilna bobsleja komanda. Es neesmu bobsleja speciālists, lai sāktu apstrīdēt trenera Sandra Prūša izstrādāto sagatavošanās programmu, kuru akceptēja arī federācijas valde. Tajā arī darbojas bijušie bobslejisti.
Attiecībā uz Miņinu vajadzētu ieklausīties viņa teiktajā. «Tas bija mans lēmums,» tie ir Jāņa vārdi. Vajag respektēt viņa tiesības un pieņemto lēmumu. Jānis nav Latvijas tautas īpašums. Viņš ir konkrēta fiziska persona, labs cilvēks, labs atlēts, kuram bija pienācis izšķiršanās laiks. Ar varu nevienu nevar piespiest ielēkt bobsleja kamanās. Jānis teica: «Man negribas.» Tātad bija pienācis laiks izdarīt pauzi. Varbūt šī ir tikai pauze.
D. K. Viņš ir piespiests pieņemt šādu lēmumu! Ja viņam nopietni sāp Ahilleja cīpsla, tad acīmredzot viņš nevar konkrēto vingrinājumu izpildīt. Atceroties olimpiādi, Vankūverā bija pilnīgs neprofesionālisms. Kad parādījās pirmie simptomi, Jānim apendicīts bija jāoperē. Hokejistam Helmutam Balderim 1972. gadā izoperēja apendicītu, un pēc septiņām dienām viņš jau spēlēja Rīgas Dinamo sastāvā.
Daumants Znatnajs. Es biju klāt pie Latvijas bobsleja no pirmās dienas, desmit gadus strādāju kopā ar Rolandu Upatnieku, jo visus naudas jautājumus tolaik risināja ar Latvijas Sporta komitejas starpniecību. Ziniet, toreiz bija četri āži, ar kuriem vajadzēja sastrādāties, - Ķipurs, Upatnieks, Jevgēnijs Kisiels (bijušais VEF sporta kluba priekšsēdētājs) un Maskava, ar kuru visus lēmumus vienmēr vajadzēja saskaņot. Tomēr mums nekad nebija pat domas, ka kādu mēs varētu pamest un ļaut kādam aiziet. Negribu piekrist teiktajam, ka Jānis vairs nav Latvijas tautas īpašums. Viņš pieder tautai, viņā ir ieguldīta liela nauda. Man zvana ļoti daudzi sporta veterāni un izsaka sašutumu. Domāju, ka ir jāmeklē izeja no izveidojušās situācijas. Ja reiz viņam ir organisma īpatnības, varbūt vajag izstrādāt individuālo plānu. Padzīt vienu no labākajiem Latvijas pilotiem tikai tāpēc, ka viņš nevar sastrādāties ar treneri, manuprāt, ir liela kļūda.
J. M. Gribu precizēt. Bobsleja federācijas vadība mani neizmeta. Es pats pieņēmu lēmumu aiziet. Gribu nedaudz oponēt Zintim. Man pirmsākumos nebija trases trenera un labākās tehnikas. Es pats mācījos no savām kļūdām un gāju uz priekšu. Pēdējos četrus gadus mēs bijām pasaules elitē, tāpēc ne jau tikai man vien bija neizprotams federācijas lēmums nestartēt Pasaules kausa izcīņas posma sacensībās Ziemeļamerikā. Runājot par Sočiem un manu nevēlēšanos izpildīt vienu vai otru vingrinājumu, atzīšos, ka es nevarēju atļauties riskēt ar savu veselību. Muguras problēmas - tas tomēr ir nopietni.
M. Z. Ir iespējama tāda situācija, ka Miņins pēc sava plāna gatavojas sezonai un rudenī atlases sacensībās noskaidro, kurš brauks uz Pasaules un kurš uz Eiropas kausa izcīņas sacensībām?
Z. E. Arī es esmu bijis izmests un pēc tam atkal ticis atpakaļ komandā. Tikai atgriežoties, es testos uzrādīju personiskos rekordus. Jānim pagājušajā pavasarī jau piedāvāju gatavoties pēc individuāla plāna. Rudenī viņam sava gatavība būtu jāapliecina kontrolnormatīvos. Diemžēl pietrūka entuziasma. Manuprāt, Jāņa vājais punkts ir blakuslietas, kas viņam neļauj pienācīgi sagatavoties sezonai.
A. V. Domājot par nākotni, Jānim pašam ir jātiek skaidrībā, ko viņš grib, var un domā darīt. Bez Bobsleja federācijas akcepta individuāla gatavošanās nav iespējama. Sanktmoricā notiks Latvijas Bobsleja sabiedrības sanāksme, kurā piedalīsies Zintis, Jānis un arī Bobsleja federācijas prezidents Jānis Kols. Pagaidīsim, kādu lēmumu viņi pieņems.
M. Z. Jāni, vai tu būtu gatavs patstāvīgi gatavoties sezonai, un rudenī tad atlases sacensībās noskaidrotu pilotu rangu?
J. M. Rudenī Siguldā jau bija atlase, kurā noskaidroja, kurš ir pirmais, otrais un trešais numurs. Fiziski es biju pat spēcīgāks nekā pirms gada olimpiskajā sezonā, lai gan uzskatu, ka pēcolimpiskajai sezonai vajadzēja būt eksperimentālai, domājot, kā izdzīvot līdz Soču olimpiādei. Man jau ir 30, nevis 18 gadu. Kāda vispār var būt runa par attieksmi, ja es biju gatavs Vankūverā cīnīties par medaļu līdz pēdējam, riskējot uz slimības gultas nomirt. Patstāvīgi gatavoties un pēc tam konkurēt nav iespējams tāpēc, kā Zintis teica, ka man nekas nepieder - ne kamanas, ne slidas un arī ne stūmēji. Es savu nostāju jau esmu paudis - biju no visas šīs situācijas noguris, nespēju sastrādāties, tāpēc nolēmu aiziet. Pēc tam pierādīt savu taisnību nav nekādas nozīmes. Es jau skatos uz citu pusi.
M. Z. Bobsleja federācija izsniegs brīvlaišanas vēstuli, ja Miņins izlems pārstāvēt citu valsti?
Z. E. Kā jau sarunas laikā izskanēja, tad viņa sagatavošanā ir ieguldīta liela nauda.
J. M. Piedod Zinti, bet es arī esmu visus šos gadus ziedojis savu veselību. Jā, esmu daudz saņēmis, bet esmu arī atdevis atpakaļ ar saviem rezultātiem popularizējot Latviju. P. S. Diskusiju iespējams noskatīties internetā diena.lv.