Sirds sāp, lasot kolēģes rakstus publikāciju sērijā par bērnu adoptēšanu uz ārzemēm. Tā, izrādās, ir vesela mašinērija, labi atstrādāts bizness - valsts institūcijas izziņo starpnieku aģentūrām pieejamo «preci», tās atrod interesentus, noorganizē «iepirkšanās tūres» un akcepta gadījumā visu dokumentu neparasti ātru noformēšanu. Mazus, bez vecāku gādības palikušus bērnus, kas pamazām iekļaujas sabiedrībā, dzīvojot audžuģimenēs, dažu dienu laikā noplūc kā ziedus dobē un aizrauj tālu svešatnē kāda mājokļa dekorēšanai. Ievilina ar kārumiem, ar solījumiem un vēlāk uzskata par savu īpašumu, jo ir izdota liela nauda, lai pie tāda tiktu.
Ja adoptētu tikai tos, kas ilgstoši dzīvo bērnunamos, vai smagi slimos un kam visvairāk vajadzīgs atbalsts - tas būtu humāni, tur nebūtu ko iebilst. Bet pārāk daudz ir tādu gadījumu, kad bērnu gribētāji savāc, piedodiet, burtiski savāc tos, kas jau atraduši savas mājas un dzīvo audžuģimenēs. Tos, kas jau tiek integrēti, par kuriem jau rūpējas. Un atmet atpakaļ, ja vēlāk izrādās, ka iekārotā «prece» nav īsti tāda, kā izsapņots. Faktiski ar bērnu izrīkojas kā ar tādu piemērāmu apģērba gabalu lielveikalā. Kas notiek mazajā dvēselītē, nevienu nesatrauc.
Valsts politika: nevis integrēt mūsu pašu sabiedrībā, bet gan iespējami ātri tikt vaļā. Vienalga, kādā veidā. Kā no lieka balasta, traucēkļa attiecīgā budžeta «optimizācijai». Ja kādam šaubas par izvēlēto pieeju, amatpersonas liek lietā iepriekš sagatavotas populistiskas frāzes: «ja vietējie neadoptē, nākas pieņemt ārzemnieku palīdzību», «neticat, ka turīgu cilvēku ģimene, kas adoptē, par bērnu parūpēsies labāk nekā audžuģimene vai bērnunams?!» utt.
Jā, tiešām gribētos, lai mums pašiem Latvijā vairāk būtu tādu ģimeņu, kas adoptētu bez īsto vecāku gādības palikušos. Bet mūsu tautiešu iespējas ir tādas, kādas ir... Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka būtu pieļaujama bērnu izdāļāšana pa labi un kreisi, «pārformēšana» pāris dienu laikā un nesaņemot pretī itin nekādas garantijas un kontroles iespējas, ka viņi tur - svešumā - dzīvos labākos apstākļos nekā šeit audžuģimenēs. Un ne tikai materiālā ziņā, bet arī emocionālā. Un ka viņiem nenodarīs pāri. Tā parastā frāze, kas šajā kontekstā dzirdēta no valsts amatpersonām, «ja jums kas nepatīk, vērsieties tiesā», ir vairāk nekā ciniska. Kurš tad būs tas, kam būtu iespējas vērsties? Pašam bērnam? Tēvam un mātei, kam anulētas vecāku tiesības, audžuvecākiem, kam vispār nekādas teikšanas šajā lietā? Jo īpaši, ņemot vērā, ka to personu loks, kam būtu tiesības pretendēt uz aizbildņa statusu, arī tiek sašaurināts. (Aprēķins kontekstā ar iepriekš teikto?)
Mēs satraucamies par milzīgo pēdējos gados no valsts aizbraukušo skaitu. Bērnu adoptēšanas gadījumā ir vērojama paralēlā emigrācijas plūsma. Šīs valsts varas organizēta. Apzināti, un domāju, ka bezatbildīgi.