Ja savā laikā nebūtu iestājušies, nebūtu paspējuši ielēkt vilciena durvīs, kas jau taisījās ciet, tad Latviju varētu salīdzināt labākajā gadījumā ar Gruziju bez Borjomi un vīna un sliktākajā gadījumā - ar Ukrainu - nestabilu valsti, kuru rausta konvulsijās starp Rietumiem un Austrumiem. Tolaik bija dažādas interesantas teorijas, tostarp tā sauktā tilta teorija, ka varam nebūt ES un NATO, būt neitrāla valsts, galīgi nevietā tika piesaukts Somijas piemērs. Tagad redzam, ka praktiski tas nav iespējams, vienīgā iespēja bija pievienoties ES un NATO. Īpaši pieminu NATO, jo bija ideja atteikties no dalības tajā, lai tiktu ES, balstoties uz domu, ka Krievija negrib mūs redzēt NATO, bet ES tā mūs akceptēs. Tā bija pilnīgi nepareiza pieeja. Krievija negribēja ciešu mūsu sasaisti ar Rietumiem. Raugoties no šīs dienas situācijas, kad Putins uzstājas Kremlī un runā par daudzām lietām, kas vēl nesen, piemēram, olimpisko spēļu laikā, bija neiespējamas, skaidrs, ka lēmums iestāties abās organizācijās vienlaicīgi bija pilnīgi pareizs.
Tolaik arī sacījāt, ka, Latvijai paliekot ārpus ES, mums būtu divi ceļi - paš-izolācija vai pilnīga atvērtība. Turklāt abos šajos veidos mēs varētu pastāvēt tikai diktatūras apstākļos.
Grūti teikt, kas būtu, ja būtu. Negribu teikt, ka iestāšanās ES ir pilnīga debesmanna. Iestāšanās ES un arī NATO - tā ir instrumentu iegūšana. NATO ir instruments, kas garantē drošību, ES - iespēju ekonomiski veiksmīgi attīstīties. Vai esam, ja tā godīgi, liekot roku uz sirds, pēc iestāšanās katru gadu, katru mēnesi, katru dienu veiksmīgi, perfekti izmantojuši? Droši vien ne, droši vien kaut ko varēja darīt labāk. Bet iespēju ieguvām.
Jūs vadījāt iestāšanās sarunas par teju visām sadaļām, izņemot diskutablo lauksaimniecību. Vai, tagad atskatoties, tolaik netika pieļautas kādas kļūdas?
Vienmēr var kaut ko darīt citādi, bet vai labāk? Grūti teikt. Lēmumi, par ko cīnīties, tika pieņemti nevis Ārlietu ministrijā, bet atbildīgajās institūcijās - ministrijās. Sarunu laikā, ja bija pietiekami argumenti, tajos ieklausījās, panācām visu, ko gribējām. Par daudzām lietām, tostarp cukurfabrikām, zvejas kuģiem, bija cilvēki, kas tolaik teica, ka labāk ņemt naudu, neviens to neuzspieda.
Par lauksaimniecības sarunu sadaļu samērā augstā līmenī patlaban tiek atzīts, ka kļūdas tomēr tika pieļautas.
Negribu runāt par lauksaimniecību, jo nebiju sarunās klāt.
Tomēr, ja kļūdas tika pieļautas, tas notika ministriju līmenī?
Ministrijas izstrādāja pozīciju, valdībā tā tika apstiprināta. Ne jau delegācija nolēma to vai citu. Faktiski panācām visu, ko nolika uz galda un ko vajadzēja panākt. Šobrīd varētu šķist dīvaini, bet, piemēram, panācām, lai akcīzes nodokli cigaretēm pieliktu lēnām. Bija bailes, ja pieliksim uzreiz, cigaretes kļūs dārgas, nāks iekšā daudz kontrabandas, nodokļu nebūs vispār un cilvēki pīpēs nekvalitatīvas cigaretes. It kā sīkas lietas, bet mēs panācām pārejas periodu. Mana sirdsapziņa ir tīra, izdarīju darbu, cik labi tobrīd varēju. Lai sasniegtu rezultātu, nopietni strādāja daudzi cilvēki: Andris Ķesteris, Andris Piebalgs, Eduards Stiprais, Māris Riekstiņš, Edvīns Inkēns, Sanita Pavļuta-Deslandes un daudzi citi. Kopumā Eiropas pozīcija pret mazām valstīm bija drusciņ pielaidīgāka un draudzīgāka nekā pret lielajām. Nevajag domāt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, vienkārši mēs maksājām daudz lētāk.
Pievienošanās procesā grūtākas bija tieši šīs tehniskās lietas vai tomēr politiskais atbalsts dalībai?
Paldies Dievam, pietika spējas pārliecināt Rietumus, ka mēs būsim labi partneri. Varēja nepaņemt, tas ir viennozīmīgi. Es to varu apgalvot, uz Bībeles roku liekot un tiesas priekšā. Bieži vien, kad notiek kas labs, tas šķiet pašsaprotami. Vienlaikus pamatā process bija šeit - Latvijā, Briselē arī daudz bija jāskaidro, bet tur bija daudz vienkāršāk. Šeit bija jāpanāk konsenss, ko tad mēs īsti gribam. Cilvēki teica, ka varbūt vajag atlikt ES paplašināšanos, nestāties uzreiz iekšā, labāk sagatavoties. Godīgi sakot, pareizāk būtu bijis labāk sagatavoties un tad stāties iekšā. Tomēr, ja tobrīd būtu «saprātīgās» politikas labad atlikuši paplašināšanos, varbūt neviens mūs vēlāk tur nebūtu ņēmis. Iespēja bija uz īsu laiku, tā pavērās, jo Eiropai bija vēlme lielo projektu virzīt uz priekšu, bija dažādu valstu ģeopolitiskās intereses piesaistīt sev interesējošās valstis.
2003. gadā, kad bija referendums par dalību ES, sabiedrības attieksme līdz galam tomēr nebija viennozīmīga. Vai tagad situācija būtu līdzīga?
Aptaujas uzrādīja stabilu piekritēju skaitu, bet bija bažas, ka cilvēki izdomās, ka tajā laikā labāk stādīt gurķus vai darīt ko citu, un neies uz referendumu, bet pretinieki atnāks un nobalsos. Vairāk vajadzēja motivēt tos, kuri bija par, lai nāk un piedalās.
Ja šobrīd būtu referendums, vai arī nāktos cilvēkus motivēt?
Noteikti vajadzētu motivēt un skaidrot. Šobrīd ar ES jautājumu izskaidrošanu tikpat kā neviens nenodarbojas, nedaudz tika darīts saistībā ar eiro ieviešanu. Tie, kas ir pret, izsakās, tie, kas ir par, domā, lai tā karavāna iet tālāk. Tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī otrreiz cilvēki nobalsotu par. Dažreiz mums daudz kas ES nepatīk tieši pašu neizdarības un neizpratnes dēļ, bet kopumā cilvēki saprot, ka tā ir mūsu ģeogrāfiskā, vēsturiskā, politiskā, mentālā piederība, kas nosaka mūsu vietu Eiropā. Vieta Eiropā šobrīd nevar būt abstrakts jēdziens.
Kāda tagad ir Latvijas politiķu spēja aizstāvēt mūsu intereses ES? Ir ministri, kuri tomēr vēl aizvien angļu valodā īsti nerunā.
Ar valodu ir tā - vēl 90. gados bija ļoti labi, ka varēji kaut ko pateikt, pašlaik labas angļu valodas zināšanas nav nekāda priekšrocība, tā ir nepieciešamība. Nevienu no politiķiem nekritizēšu, galvenais, lai viņiem būtu ko teikt latviski. Tas jaunajos apstākļos ir ļoti svarīgi. Esmu redzējis dokumentālo filmu par Vāciju 1939. gada vasarā - cilvēki peldas, atpūšas, dzer alu. Ir laime, bez neviena upura ir paņemtas milzīgas teritorijas. Vācija laimīga, bezdarba nav, viņus vada fantastisks līderis - Ādolfs Hitlers. Viss ir brīnišķīgi. Cilvēki nezināja, ka aiz viņu muguras jau tiek gatavots pasaulē briesmīgākais karš, kurā tiks iznīcināta Eiropa un arī Vācija. Īstenībā patlaban Latvijas politiķiem ir ļoti liela atbildība apzināties situācijas nopietnību. Nevis nobīties, bet izdomāt, kas ir jādara, sadalot līdzekļus pēc principa - svarīgākās lietas vispirms. Lai mūsu drošības dienesti būtu spējīgi reaģēt uz jebkura veida izaicinājumiem, lai mūsu armija, Zemessardze būtu spējīga, lai sabiedrībā būtu vairākums, kurš ir nešaubīgi pārliecināts, ka jādara viss, lai saglabātu savu valsti. Jo valsts var pastāvēt tikai tad, ja vairākuma apziņā tā ir nepieciešama. Ja visi domāsim par to, kā laisties prom, valsts nepastāvēs.
Kā patlaban izskatās, vai ES būs iespēja virzīties tālāk ar paplašināšanos?
Šodien neņemtos neko prognozēt, jo Eiropā parādījies viens spēlētājs, kurš ir neprognozējams. Ja kāds teiks, ka dienu pirms notikumu sākuma Krimā zināja, kas notiks, viņu vajadzētu algot Latvijas valdībā par milzīgu naudu nākotnes pareģošanai. Vienlaikus paplašināšanos neizslēgtu, jo līdzšinējais paplašināšanās projekts kopumā ir izrādījies veiksmīgs visiem - gan tām valstīm, kas pievienojās, tostarp Latvijai, gan tām, kas uzņēma jaunās dalībvalstis.
Vēl pirms iestāšanās tika runāts, ka dalība ES mums palīdzēs veidot attiecības ar Krieviju. Vai tā ir bijis?
Krievijai nācās un nākas rēķināties ar to, ka esam ES, ka esam kaut kā lielāka sastāvdaļa. Ir bijuši mēģinājumi mūs ignorēt: «Ko tad ar viņiem tur runāt, jārunā ar Vāciju, Franciju, Lielbritāniju, gan jau viņi pēc tam piespiedīs rīkoties tos mazos, kā vajag.» Bet kopumā līdzdalība ES attiecībā pret citām valstīm mums ir bijis spēka avots. Tāpēc arī daudzām valstīm, piemēram, Ķīnai vai Indijai, ir interese par mums tieši kā ES sastāvdaļu.
Atgriežoties pie Krievijas, vai kaut kādos jautājumos dialogs tomēr nav sarežģījies, ņemot vērā, ka ES ir grūti runāt vienotā balsī ar Maskavu?
Piekrītu, tomēr ar mums nav bijis iespējams runāt no diktāta viedokļa, uzspiežot savu nostāju. Protams, ir grūtāk panākt kopējo viedokli, bet tad, kad tas ir panākts, to ir daudz vieglāk aizstāvēt, jo mūsu ir daudz.
Arī notikumi Ukrainā liek domāt, ka mums dalība ES nāk par labu, pat neskatoties uz grūtībām panākt kopējo nostāju.
Pirmām kārtām mums pašiem jātiek galā ar daudzām problēmām. Sargā sevi, tad Dievs tevi sargās. Šis teiciens arī pilnībā attiecas uz NATO un ES. Rūpējies par sevi, tad arī pārējie tev būs gatavi palīdzēt. Vienkārši stāvēt un raudāt, ka esam maziņi un nevarīgi, ka esam blakus Krievijai, kura ir neprognozējama, tā ir pēdējā lieta. Rūpēsimies par sevi, par savu drošību. Līdzdalība ES mūs padara daudz, daudz spēcīgākus, jo esam paša nopietnākā Krievijas ekonomiskā partnera sastāvdaļa.
Varbūt notikumi Ukrainā mazinās iedzīvotāju skepsi pret dalību ES? Kaut gan pagaidām tā nešķiet, jo ir cilvēki, kas tomēr kritizē Briseles nespēju vienoties par sankcijām pret Maskavu.
Šobrīd neapmierinātība ir ar to, ka cilvēkiem liekas, ka ir par maz Eiropas, nevis par daudz Eiropas. Ilgu laiku bija pretējā tendence - Brisele mums uzspiež, tagad pēkšņi sākam gausties, ka ir par maz vienotas un stipras pozīcijas pret Krieviju.
Kā ir ar gaidāmo Latvijas prezidentūru ES, vai tā cels ticību Briselei vai, gluži otrādi, to graus?
Prezidentūra ir pienākums, no tās nevar izvairīties kā no zobārsta apmeklējuma. Varam tērēt vairāk vai mazāk, varam prezidentūru izmantot, lai celtu savu autoritāti vai popularitāti, vai varam to nedarīt, varam pirkt kā dāņi krāna ūdeni vai pirkt minerālūdeni Mangaļi - tā ir mūsu izvēle. Ja situācija būs samērā normāla, kam neticu, prognozētu Latvijai un latviešiem raksturīgu attīstību - mēs pasludināsim, ka viss ir bijis ļoti slikti un ka nekas nav izdevies. Mēs nelaidīsim garām izdevību pagausties, ka nav izdevusies ES prezidentūra. Varu derēt, ka mana prognoze normālas situācijas attīstības gadījumā piepildīsies. Ja prezidentūra būs «kara», ceru, ka aukstā kara, prezidentūra, tad cilvēki varbūt to arī novērtēs. Latvijai savulaik bija lielā prezidentūra Eiropas Padomē, uzņēmām organizācijā Azerbaidžānu un Armēniju, ieguldījām lielu darbu un enerģiju, panācām savu mērķi, bet avīzes virsraksts vēstīja: «Pelēkā un neizdevusies prezidentūra». Šo virsrakstu arī iedomājos pēc Latvijas prezidentūras ES.
Esat pilnībā nodevies diplomātijai, pagājis malā no politikas...
Tā ir jābūt, nevar vienlaicīgi darīt divas lietas. Ja esi diplomāts un pārstāvi valsts kopējo ārpolitisko pozīciju, tad nevajag jaukties iekšpolitikā.
Cik ļoti pašreizējā iekšpolitiskā situācija ietekmē Latvijas ārpolitiku, piemēram, lielais krievvalodīgo skaits?
Krievvalodīgo skaits ir objektīvā realitāte, ir jautājums, kā politiķi risina šo problēmu. Risinājumu droši ir daudz, ir jāizdara izvēle, lai šie cilvēki būtu lojāli Latvijas valstij. Biju uzaicināts uz lekciju Kembridžā, kur vēlāk vakariņās profesors vaicāja, vai mūsu valstī dzīvojošie krievi Latvijai ir lojāli, piemēram, ja Krievija un Latvija spēlē hokeju, kurai no komandām viņi jūt līdzi. Mūsu politiķu uzdevums ir panākt, lai visi Latvijas krievi - pilsoņi vai nepilsoņi - justu līdzi Latvijas izlasei.
Tas ir par hokeju, bet, ja runājam par Ukrainu, tad aptaujas rāda, ka trešdaļa krievvalodīgo neatbalsta Krievijas rīcību Ukrainā, bet lielāks skaits - to attaisno.
Ļoti ceru, ka tie, kas atbalsta Krievijas darbību Krimā, neatbalstītu Latvijas pārvēršanu par vienu Krievijas guberņu. Varbūt viņi ir priecīgi, ka Krievija nostiprinās kā viens liels un varens spēlētājs, bet nekas vairāk. Būtu skumji, ja šie cilvēki domātu, kā izmantot situāciju, lai palielinātu tiešu Krievijas ietekmi Latvijā.
Kā vērtējat jaunās partijas, kas veidojas pirms vēlēšanām?
Reitingi neliecina, ka tie varētu būt nopietni politiskie spēki, bet tad jau redzēs. Notikumi ārpus Latvijas zināmā mērā ietekmēs cilvēku izvēli. Šobrīd ir grūti prognozēt, kāda tā būs.
Vai pats neplānojat atgriezties politikā, nav bijuši piedāvājumi?
Piedāvājumi ir bijuši, it sevišķi tuvojoties vēlēšanām. Man paveicās aiziet no politikas ne skandāla rezultātā - biju spiests aiziet, jo politiskais spēks, ko pārstāvēju, netika ievēlēts parlamentā. Paldies visiem, kas ļāva man turpināt darbu Ārlietu ministrijā kā vēstniekam. Godprātīgi esmu šo darbu darījis un jau pēc politikas sapratu, cik labi ir būt diplomātam. Lai arī man nav nekādu nodomu, teikšu - nekad nesaki nekad. Pateikt, ka līdz mūža beigām nekad nekādā veidā nebūšu saistīts ar iekšpolitiku, būtu muļķīgi un negodīgi.