Tāds ļoti būtisks un ass pagrieziens, bet šī reforma ir uz uzlabošanu. Pakāpeniska reforma, kurai ir izvirzītas četras galvenās līnijas, proti, kvalitātes uzlabošanas, efektivitātes uzlabošana, starptautiskā konkurētspēja, eksportspēja un sasaiste ar tautsaimniecību. Šie ir četri reformu virzieni, kopā 35 pasākumi. Tas ir būtiski, ja tos pareizi un labi izpilda, un neapšaubāmi gala rezultātā tie novedīs.»
Ko augstākajā izglītībā vajag reformēt ?
Juris Krūmiņš. «Augstākā izglītība un augstākās izglītības iestādes ir tās, kurām ir jāattīstās visu laiku. Mēs gatavojam jaunos speciālistus, kas izies darba tirgū pēc 4, 6 un dažkārt vēl vairāk gadiem. Pašreizējās reformas var būt īpašas ar to, ka viņas notiek apstākļos, kad ir ekonomiskā krīze. To var darīt arī pašas augstskolas. Piemēram, Latvijas Universitātē mēs esam veikuši izmaiņas institucionālā struktūrā - ir apvienota Filoloģijas un Moderno valodu fakultāte vienā lielā Humanitāro zinātņu fakultātē, ne tikai mainīta administratīvā struktūra, bet tiek arī modernizētas studiju programmas. Vēstures un filozofijas fakultāte ir pārcēlusies uz jaunu ēku Vecrīgā, Mārstaļu ielā, un tādējādi mēs ekonomējam resursus. Mēs esam aizvēruši filiāli Valkā, kur bija mazs studentu skaits, un tie, kas tur ir palikuši, piekrita pabeigt studijas galvenajā kampusā šeit, Rīgā.»
Anna Cīrule. «No manas studentu perspektīvas es redzu trīs punktus. Pirmkārt, mums ir jāpāriet uz studentiem centrētu izglītību, kad pasniedzējs ir tikai viens no resursiem, ko izmanto students. Otrkārt, šādā veidā viņš arvien vairāk pāriet no materiālu iekalšanas uz prasmēm un iemaņām, ko viņš pēc tam vairāk varētu izmantot. Aizvien vairāk ir jāatver Latvijas augstākā izglītība arī pārējai. Pienesums, kas dotu daudz plašāku skatījumu uz procesiem, kas notiek pasaulē. Treškārt, ir nepieciešama finansējuma reforma, kas būtu vairāk uz rezultātiem orientēts modelis, lai varētu efektīvāk līdzekļus sadalīt.»
Pēteris Strautiņš. «Nesaucot nevienu vārdā, ļoti lielās respektablās augstskolās ir tādas struktūrvienības, kurās, šķiet, ka valda diezgan stabils, pašuzturošs un neizkustināms slinkuma un nekompetences līdzsvars. Dzirdēju piemērus no krīzes laikiem, kad ir atnācis jauns, zinošs pasniedzējs. Tiešām arī kaut ko saprot no praktiskās dzīves un var iemācīt, bet viņš bija pirmais, kuru atlaida. Visi vecie buki atkal saslēdzās ciešākā lokā, viens par otru balso, virza uz priekšu. No vienas puses, akadēmiskā pašpārvalde un neatkarība ir ļoti labas lietas, bet tā ir sākusi dažviet veidoties uz tik neveselīgiem pamatiem, ka tur, šķiet, ir vajadzīgs kaut kāds pārrāvums un tad to varbūt varētu atjaunot. Vēl aspekts, kur šis pakāpeniskums nelīdzēs, - it kā jau tā ir nodeldēta frāze, tomēr ir institūciju par daudz Latvijā šajā jomā, bet diez vai tās pašas likvidēsies. Negribu to pagriezt tā, ka saka - reģionālās augstskolas nav vajadzīgas.»
Vai valstij jāmaksā par budžeta vietām tiem studentiem, kuri pēc tam nestrādā atbilstošajā specialitātē?
Gita Rēvalde. «Te ir jāatgriežas pie augstākās izglītības vispārējiem uzdevumiem. Augstākā izglītība ir tāda, kurai ir jādod spēja pārorientēties, strādāt citādā darbā. Cilvēkam ir jāiemācās domāt, pārorientēties. Augstākajai izglītībai, sevišķi akadēmiskajai, nav jāgatavo vienai šaurai profesijai, jo šobrīd ekonomika mainās tika strauji, ka robežas starp profesijām ir ļoti izplūdušas. Mēs parasti sakām, ka cilvēks mācās par budžetu un pēc tam aizbrauc uz ārzemēm vai nestrādā savā jomā, bet, no otras puses, jebkura bērna vecāki Latvijā ir maksājuši nodokļus visus šos gadus. Par šiem nodokļiem viņi savam bērnam gribētu nodrošināt ne tikai pamatizglītību, bet arī augstāko izglītību.»
Juris Krūmiņš. «No budžeta dotācijas rēķina, protams, ir nepieciešams, lai students atdod parādu sabiedrībai, nodokļu maksātājiem. Bet, ja viņš atrod labu, sabiedrībai derīgu darbu [citā jomā], tas nav zaudējums. Augstākās izglītības svarīga funkcija ir iemācīt cilvēkam mācīties visa mūža garumā. Ja viņš maina profesijas, tas ir pat vēlams. Ir labi, ja bakalaura grādu iegūst vienā jomā, maģistra grādu citā radniecīgā jomā. Vēl labāk, ja tas notiek citā augstskolā vai varbūt pat citā valstī. Tas ir vēl svarīgāk - cilvēku iemācīt pilnveidoties visa mūža garumā, nevis apmācīt šaurā profesionālā jomā un cerēt, ka viņš visu mūžu tur strādās. Ir ļoti daudz piemēru, kad cilvēks darbojas radniecīgā jomā. Finansiālos aspektus pilnīgi nevar ignorēt, un tas ir jāapzinās.»
Pēteris Strautiņš. «Ir tomēr pietiekami daudz jomu, par kurām mēs zinām, ka tur pieprasījums drīzāk pieaugs. Iepriekšējos gandrīz 20 gadus ekonomika attīstījās tādā virzienā, ka mums arvien vairāk pazuda preču nozaru īpatsvars ekonomikā. Līdz ar to tur varēja gadiem ilgi runāt, ka mums ir pārāk daudz sociālo un humanitāro zinātņu, bet vienu brīdi tas īpaši netraucēja. Tā brīža attīstība lielā mērā balstījās uz naudas vilkšanu Latvijā caur nekustamo īpašumu tirgu. Šajā modelī relatīvi vispār izglītotiem cilvēkiem klājās ļoti labi. Šobrīd ekonomikas struktūra sāk mainīties, tomēr cietās zināšanas būs vajadzīgas arvien vairāk. Tā ir joma, uz kuru es liktu uzsvaru. To mēs pilnībā neredzam darba tirgū šodien, bet nākotnē tam vajadzētu notikt arvien vairāk.»
Vai augstākā izglītība varētu pastāvēt bez budžeta vietām, tikai ar kredītiem?
Anna Cīrule. «Doma, ka visu balstītu tikai uz kredītiem, ir izglītības amerikanizācija. Mēs nonāksim pie tā, ko redzam ASV, kad piekļuve izglītībai ir ļoti apgrūtināta. Nedomāju, ka tas ir tas, ko mēs kā Eiropas daļa šobrīd vēlamies. Tas ir jautājums, kā valsts vēlas attīstīties. Ja savos mērķos, es ceru, ka Latvija tā noteiks, vēlas izveidot augsti izglītotu sabiedrību, kas savu tālāko attīstību balsta uz intelektuālo potenciālu, kas, izņemot kokus, ir vienīgais, kas mums ir. Ja valsts to nosaka kā prioritāti, tad valstij arī tas jāfinansē. Nedomāju, ka tas ir neiespējami.»
Pēteris Strautiņš. «Finansējumu šīm budžeta vietām vai subsidētām vietām varētu pavirzīt šo izglītības struktūru valsts ekonomikas interesēs. Es domāju, ja cilvēki vienmēr pieņemtu efektīvus lēmumus, tad viņi darbotos racionāli. Bet ļoti bieži studenti balstās uz pagātnes pieredzi. Piemēram, iepriekšējos 10 gados tādā un tādā profesijā pelnījuši salīdzinoši vairāk. Līdz ar to viņi sekos tai pieredzei.»
Gita Rēvalde. «Modeļi ir daudz un dažādi, tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgiem, pārņemot ASV un Liebritānijas pieredzi. Jāskatās vēsturiskais ģeogrāfiskais fons, kurā mēs atrodamies. Jāņem vērā, ka blakus ir Ziemeļvalstis, kuras piedāvā studijas bez pašu ieguldījuma. Pārejot uz pilnībā kreditētu augstāko izglītību, saskatu lielas grūtības. Piemēram, valsts vairs nekādā veidā nevarēs ietekmēt studentu izvēli. Šobrīd budžeta vietas ir inženierzinātnēs, dabas zinātnēs. Valsts rāda, ka gribētu to studentu skaitu lielāku. Ja pāriet uz sistēmu, kad katrs mācās to, ko vēlas, uz vienādiem nosacījumiem, nezinot, vai kredītu kādreiz atmaksās vai neatmaksās. Ticība ilgtermiņa politikai arī mums ir salīdzinoši zema.»
Juris Krūmiņš. «Budžeta dotāciju varētu pārvērst par bezprocentu kredītu, ja cilvēks strādā savā specialitātē, tad valsts pēc tam viņam kredītu dzēš. Vēl ir bažas, ka mēs nevaram piedāvāt. Ne jau tikai valsts sektors piedāvā darba vietas, arī privātais. Ja mēs sakām - nāciet studēt eksaktās zinātnes, mēs jūs pēc tam dotēsim, viņš iegūst kvalifikāciju un beigās izrādīsies, ka ne valsts sektorā, ne privātajā vietas nav.»