Čaks krogā
Kādas A. Čakam veltītas konferences referātā Silvija Radzobe saskaitījusi, ka A. Čaks dzīves laikā izdotajos 10 dzejas krājumos ievietojis 392 dzejoļus, no tiem krogus minēts 24. Lielais uzdzīvotājs Čaks, jautāsiet. Ir āķis.
Visaktīvāk par krogu A. Čaks raksta pirmajos dzejas krājumos 20. gados. Pēc Otrā pasaules kara «tumšs krogs» vai «nomales dzertuve melna un netīra» dzejnieka daiļradē vairs neparādās nemaz. Kāpēc? Atbildes ir divas. Pirmām kārtām A. Čaka krogs nav reālistiska uzdzīves vieta. Modernista A. Čaka krogs, tāpat kā viņa nomales, ir viņa paradīze (vēlāk arī elle) jeb vieta, kurā cilvēks ir patiess. Ne tikai fiziski, alkohola ietekmē. Dvēseliski. Tas, protams, nenozīmē, ka alkoholiskie dzērieni netiek patērēti. Ko A. Čaka krogā dzer? Viskiju, «rūgtu kā dzīve», spirtu, kas «aizskalo prātu», degvīnu no krūzēm un alu, rūgtu kā hinīns (visbiežāk), rumu, dzeltēnu alu, šņabi, dzeltēnu vīnu. A. Čaka krogs atrodas kaut kur vidū starp dzīvi un nāvi. Arī tas krogs, kurā A. Čaks patiešām dzēra.
Būtiski atzīmēt, ka 40. gados A. Čaks par krogu neraksta. Protams, modernisma mākslinieciskie paņēmieni jāatmet, jo sociālistiskajā reālismā drīkst eksistēt tikai reāli krogi, nevis mākslinieka iztēlē dzimušas dvēseļu operācijas zāles. Bet pēkšņi A. Čaks arī dzēra, ne tikai rakstīja par to.
Pretēji priekšstatam par A. Čaku kā uzdzīvotāju 20. un 30. gados pašpuika trakoja dzejas rindās, bet to autors, pieklājīgs, sabiedrības cilvēka atturīgi ironisko pozu ieņēmis, ģērbās labi un ievēroja normas. «Apašs - mans tēls, vienkāršs literārisks paņēmiens, ar kura palīdzību es mēģinu aizstāvēt indivīda brīvību,» rakstīja A. Čaks 1929. gadā. Tāds viņš bija līdz 40. gadiem, kad dzīve kļuva pārlieku sarežģīta, bija nepieciešama aizmiršanās. Bet tā nenāca. M. Grīnfelde atceras: «Dzēra viņš diezgan regulāri. Kad nāca mājās, piemēram, no Rakstnieku savienības, kur viņam bija uzgāzts kārtējo reizi zaņķis, kur apkārt bija bijuši smīnīgi cilvēki, tad jau ik reizes vajadzēja to noskalot. Atceros, 40. gadu beigās kādā ziemas naktī nācām no restorāna Astorija caur Operas parku. Čaks ielikās sniegā, vārtījās un vaimanāja. Es viņu nekādi nevarēju dabūt laukā. Tad pateicu - rīt jau paziņošu - un nosaucu kādu Rakstnieku savienības «varasvīru», kuru tieši, vairs neatceros, - ka Čaks lamājis tagadējos laikus. Viņš momentā bija augšā.» Ārēji mierīgs, savaldīgs, iekšēji A. Čaks dzīvoja nemitīgās bailēs. «Drošsirdība un drosme bija viņa ideāls. Domāju, būdams kaujas laukā starp strēlniekiem, viņš nebūtu baidījies, bet tagad, kad apkārt ložņāja bailes, viņš viens neizturēja, salūza, nobijās,» saka M. Grīnfelde. «Gan ļoti bramanīgs dzejā, Čaks kā cilvēks pavisam nebija no drošsirdīgajiem, nemaz jau nerunājot par pārgalvību. Var iedomāties, ka aiz bailēm par kailo dzīvību viņš bija ar mieru maksāt augstu cenu...» piebilst Jānis Rudzītis.
Čaks un dzimtene
A. Čaks maksāja. Vai viņam bija par ko baidīties? Dzejnieks vācu okupācijas laikā neko netika publicējis, tomēr, atkāpjoties padomju armijai, viņš bija palicis Latvijā. A. Čaks nebija partijas biedrs. Bet bija tāds bijis pilsoņu kara laikā Krievijā, kur 1922. gadā viņam izdotais raksturojums liecina par «jaunu, aktīvu komunistu». Dažus mēnešus 1934. gadā A. Čaks bija Sociāldemokrātiskās partijas biedrs. Visbeidzot 1940. gadā A. Čakam tika piešķirts viens no augstākajiem iespējamiem apbalvojumiem ulmaņlaika Latvijas literātam - A. Brigaderes prēmija par ģeniālo poēmu Mūžības skartie. Darbs vēlāk dzejnieku burtiski vajāja. Piena restorānā pie viņa galdiņa pienāk augsta ranga padomju virsnieks. Runā latviski. Pasakās par Mūžības skartajiem, ko esot lasījis Maskavā. «Tur daudz kļūdu,» atbild uztrauktais A. Čaks. «Tas Čakam bija tad (40. gadu otrajā pusē - Z. R.) raksturīgi: viņš nepārtraukti meklēja un gribēja saprast, kas tad tagad skaitās kļūda,» atceras M. Grīnfelde.
Lai arī kāda iemesla dēļ A. Čaks ielaidās kompromisos, tie nebija mazi. «E, latvieši, ar jums - viņš it kā runā. / Ar Gauju mums tas ieplūst asinīs, / Ar Gaiziņu tas ceļas debess dunā / Un pāri mums kā mūžu gaisma līst. (..) Ar sauli kopā vīsies mūsu prieki: / Par Staļinu būs latvjiem balsot prieks.» (A. Čaks, Lielais piepildījums.) Aizgāja tik tālu, ka dzejnieks atbalstīja savu darbu kropļošanu. Filologi zina, ka Zem cēlās zvaigznes izdots divas reizes - 1946. gadā un 1948. gadā, pirmais izdevums iznīcināts, otrais ievērojami papildināts ar ideoloģiski pareizu «dzeju». Krājumā Staļins minēts 12 reižu (A. Čaka Patriotos - jau 23 reizes, un tas atpaliek teju tikai no J. Plauža Laika lieluma, kurā tautu tēvs cildināts 29 reizes). Visspilgtākais cenzora darbs ir dzejolī Baironam. Tikai viens vārds. Toties kāds panākums. «Viss velti - / Cilvēku darbi un mokas. / Es mazgāju rožainā ūdenī rokas / Un dzeru zelteri» ar vieglu rokas kustību pārtapis «Nav velti / Cilvēku darbi un mokas». «Bargo partijas un sabiedrības kritiku, ko saņēmu par savām teātra recenzijām, atzīstu par pilnīgi pareizu. Visiem spēkiem centīšos mācīties, lai varētu visā pilnībā ieaugt padomju dzīvē un mākslā,» A. Čaks raksta 1949. gadā.
Romāns minēšot arī Čaka nāves iemeslu noslēpumus, pieskarsies jautājumam, kur dzejnieks atradās 1941. gada 14. jūnijā, kad viņam vajadzēja būt Latviešu padomju rakstnieku kongresā un balsot par telegrammu Staļinam: «Dārgais Josif Visarionič! Mēs, Padomju Latvijas rakstnieki, sapulcējušies šodien savā pirmajā kongresā, apsveicam Jūs kvēlā pateicībā par mūsu tautas atbrīvošanu no apspiedēju jūga.»
Čaks nenoliedzami ir viens no XX gadsimta sarežģītākajiem un pretrunīgākajiem mākslinieku likteņiem un personībām.