Lācene Made brīvsolī devās vēl svētdienas vakarā, tomēr pirmās ziņas par Mades tuvošanos cilvēkiem pavīdēja tikai otrdien - ap pusdienlaiku viņu redzēja kādas dabas takām tuvējas mājas pagalmā, kur mielojās ar zvērkopju izlikto barību. Nedaudz vēlāk, ap pulksten trijiem, lāci sastapa arī Līgatnes dabas taku darbinieki - viņa staigāja pa mežu un nevirzījās uz voljera pusi. Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins stāsta, ka dzīvnieks uzbrucis zvērkopjiem, kuriem nācās bēgt. Savukārt zvērkope Velga Vītola noraida baumas par uzbrukumu. Viņa kopā ar kolēģiem lāci satikusi pļavā, kur pieradinātais dzīvnieks, ieraudzījis cilvēkus, skrēja tiem pretī. Tiesa, zvērkopji metušies bēgt, tomēr tas neesot bijis uzbrukums.
Jautāta, kādēļ Madi nevarēja iemidzināt sastapšanas brīdī, Velga atklāti teic, ka tobrīd viņai ar kolēģi nav bijis līdzi iemidzināšanas ierocis. «Mazliet neapdomīgi tas bija, piekrītu. Mums vajadzēja iet kopā ar kolēģi, kam bija šis ierocis, bet neviens jau negaidīja, ka tas lācis pēkšņi atradīsies. Mēs uz dullo gājām pa mežu, un lācis negaidīti pie mums pieskrēja. Piekrītu, vajadzēja vairāk sagatavoties,» tā Velga.
Vēl ap pl. 17 pašvaldības vadītājs medijiem stāstījis, ka zvērkopjiem izdevās nodibināt nelielu kontaktu ar lāceni, taču tas bijis īsu brīdi, pēc tam viņa devusies atpakaļ mežā. Kā skaidro M. Zīverts, lācis nav bijis mierīgs, bet gan nervozs un apjucis, jo tā viņam nebija ierasta vide. Lācis izvairījies no cilvēkiem. Lai veiktu šāvienus ar miega ampulām, šāvējam ir jāatrodas vismaz 10 metru attālumā no dzīvnieka, tomēr tik tuvu piekļūt dzīvniekam neizdevās. Dabas taku darbinieki, piesaistot medniekus, turpināja lācenei sekot pa mežu.
Arī nedaudz vēlāk lācis nevirzījās uz voljera pusi, bet diezgan lielā ātrumā devās prom, tuvojās vakars, un radās bažas, ka dzīvnieks pēc kāda brīža var nozust krēslā. Iepriekšējā reizē Velgai izdevās lāci aizvilināt atpakaļ uz voljeru, un visi cerēja, ka tā būs arī šoreiz. Bet Madei brīvība bija iepatikusies, un viņa negribēja atgriezties. Lāči ir dzīvnieki ar izcilu atmiņu, un Made, iespējams, nevēlējās atgriezties aiz restēm, tāpēc dzīvnieks neļāvās jau zināmai taktikai, spriež dzīvnieku pētnieks Jānis Ozoliņš.
«Laikā starp pulksten 18 un 19 sapratām, ka ar miega zālēm iemidzināt Madi neizdosies,» norāda M. Zīverts. Tajā brīdī tika pieņemts komandas lēmums, ka izmukušais dzīvnieks jālikvidē. Pašvaldība lēmuma pieņemšanā iesaistīta netika.
«Patiesībā uz vakarpusi es jau jutu, ka tā būs, ka Madi nošaus. Biju klāt, kad tika pieņemts šāds lēmums. No visiem klātesošajiem es vienīgā biju pret nošaušanu. Tai pašā laikā gribu uzsvērt, ka lēmums par nošaušanu tika pieņemts kolektīvi, turklāt iedzīvotāju drošības dēļ,» ar sapratni skaidro Velga. Pēc lēmuma pieņemšanas zvērkope aizbraukusi prom: «Es taču nesaukšu klāt lāci, lai viņu nošautu, tāpēc sīkākas detaļas par notikušo nezinu.»
M. Zīverts vēl pastāsta - pirms saļimšanas pēc šāviena Made kādu brīdi vēl skrējusi. Kad lācene nokrita, pie viņas piebraukuši ar traktortehniku un pārliecinājušies, ka dzīvnieks ir beigts. No Līgatnes dabas parka vadības izskanējis pieļāvums, ka no Mades ādas viņai par piemiņu varētu tikt veidots izbāznis.