Enerģētikas eksperti uzsver, - izšķiroši svarīga šeit ir Baltijas valstu spēja savstarpēji vienoties, jo būvēt katram savu AES, pat jā tā ir nelielas jaudas stacija, nav ekonomiski pamatoti. Kavēšanās nozīmē pieaugošu atkarību no Krievijas energoresursiem un neveicina cenu samazināšanos, ko tirgū nodrošina konkurence.
Atkarīgāki no Krievijas
4. februārī Eiropadomes sēdē iecerēts lemt par to, kā panākt, lai neviens ES reģions vairs nav tā sauktā enerģijas sala. Visiem jābūt savienotiem, lai būtu pieejami alternatīvi enerģijas avoti. Latvija nav uzskatāma par šādu salu elektroenerģijas jomā, jo Baltijai ir starpsavienojums ar Somiju un pašlaik tiek veidoti jauni savienojumi, bet esam šāda sala dabasgāzes piegāžu jomā, kur ir viens piegādes avots un viens piegādes ceļš.
«Latvija ir vienīgā ES valsts, kas pagājušā gada laikā savu energoimporta atkarību ir palielinājusi tieši uz Krievijas rēķina,» norāda Eiropas Parlamenta deputāts, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs Krišjānis Kariņš. Viņaprāt, Latvijas enerģētikas stratēģiskais mērķis, līdzīgi kā pārējā Eiropā, ir mazināt atkarību no energoimporta, rūpējoties par starpsavienojumu veidošanu ar kaimiņvalstīm, veicot energotaupības pasākumus un maksimāli dažādojot energoavotus, tostarp no atjaunojamajiem energoresursiem un kodolenerģijas.
Konkurences trūkums patērētājiem nozīmē augstāku cenu, norāda K. Kariņš un min Vācijas piemēru, kur dabasgāze maksā aptuveni par 30% mazāk nekā Latvijā. Ņemot vērā, ka gāzi izmantojam arī elektroenerģijas ražošanai, konkurence šeit dotu būtisku efektu. «Gāze ir trešdaļa no mūsu energopatēriņa, kas 100% nāk no Krievijas. Nevienai citai ES valstij nav tik slikta situācija šajā ziņā kā mums. Monopolam ir negatīva ietekme uz cenu un kvalitāti.»
Izšķirošs energopatēriņš
Pieņemot lēmumu par AES būvi, izšķiroši būtisks ir prognozētais enerģijas patēriņš, kas Baltijas valstīs samazinājies līdz ar ekonomikas kritumu. 2009. gadā gala lietotājiem realizēts par 11% mazāk elektroenerģijas (salīdzinot ar 2008. gadu), pērn kritums varētu būt vien daži procenti. Tuvākajos gados enerģētikas eksperti prognozē patēriņa pieaugumu aptuveni 2,4% gadā.
Eesti Energia valdes priekšsēdētājs Sandors Līve Dienai norāda, ka elektroenerģijas patēriņš korelē ar ekonomikas izaugsmi. «Līdz ar ekonomikas atlabšanu patēriņš pašlaik neapšaubāmi pieaug, un pieauguma lielums varētu būt līdzīgs prognozējamajam IKP pieaugumam.» S. Līve izteicies, ka Igaunija pašlaik strādājot pie sava AES projekta.
Ekonomikas ministrs Artis Kampars saka, ka tuvāko gadu laikā enerģijas jaudu pietiekamība Baltijas valstīs var kļūt par nopietnu problēmu: «2014. gadā, kad igauņiem nāksies slēgt degslānekļa stacijas, šī problēma kļūs akūta visām Baltijas valstīm.»
Zinātnieku prognozes liecina, ka Ziemeļeiropā liels elektroenerģijas deficīts, ko izraisīs pieprasījuma pieaugums un energoiekārtu novecošana, gaidāms ap 2025. gadu.
Lietuvas projekta izredzes
Vistālāk ar savas atomelektrostacijas attīstību pagaidām tikusi Lietuva (Visaginas AES projekts), taču šā projekta stratēģiskā investora - Dienvidkorejas KEPCO - pēkšņā atteikšanās no iesaistes AES būvē, kā arī Krievijas plāni attīstīt jaunu AES Kaļiņingradā ir nolikuši lietuviešu projektu zem treknas jautājuma zīmes. «Jaunas AES izveides izmaksas pašlaik pārsniedz 5000 ASV dolāru/kW, - bez subsīdijām vai cita veida finanšu atbalsta atvērtā elektroenerģijas tirgū šāds projekts var zaudēt konkurētspēju. Lietuva un, šķiet, arī Latvija pašreizējā finanšu situācijā šādu projektu subsidēt nevarēs. Ir skaidrs, ka iespēja tuvāko gadu laikā piesaistīt investoru šādam multimiljardu projektam ir tuva nullei,» Dienai saka Lietuvas Enerģijas institūta pārstāvis Jurģis Vilems. AES projekta izmaksas, lēnāks pieprasījuma pieaugums pēc elektroenerģijas, kā arī citu kaimiņvalstu aktivitātes šajā virzienā samazina Visaginas projekta izredzes.
Lietuvas oficiālā nostāja par Visaginas AES gan ir optimistiskāka, - kā Dienai norādīja Lietuvas enerģētikas ministrijā, ir noslēdzies pirmais projekta stratēģiskā investora atlases posms un tagad sāktas tiešas sarunas ar potenciālajiem investoriem. Arī Latvijas Ekonomikas ministrija Visaginas projektu pagaidām nav «norakstījusi». «Pašlaik mūsu prioritāte ir un paliek Visaginas projekts. Kā projekts, par kura atbilstību visām vides un drošības prasībām mēs varam būt pārliecināti, kā projekts, kam atbalstu ir izteikušas arī mūsu kaimiņvalstis,» saka Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors Dins Merirands.
K. Kariņš norāda, ka visām trim Baltijas valstīm saistībā ar Visaginas projektu būtu Eiropas mērogā jārīkojas skaļāk un skaidrāk, jo citādi par mūsu problēmām neviens vienkārši neuzzina. «Ja mēs nesāksim kustināt savu pēcpusi agresīvi, - tad nekas nebūs.»
Enerģētika un Visaginas AES projekta nākotne būs viens no būtiskiem tematiem, ko februārī iecerētajā vizītē Lietuvā ar savu kolēģi pārrunās Valsts prezidents Valdis Zatlers. Latvijas enerģētikas politika ir viens no ilgtermiņa plānošanas dokumentiem, ko Valsts prezidents ir aicinājis izstrādāt šogad.
AES Latvijā?
Kodolenerģētika Latvijā nav jaunums - pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, iedarbinot zinātnisko kodolreaktoru Salaspilī, Latvija kļuva par vienu no nedaudzām valstīm, kur sākās tolaik vēl salīdzinoši maz izmantotās atomenerģētikas zinātniskā attīstība. Zinātņu doktors kodolenerģētikā Valdis Gavars bija viens no Salaspils zinātniskā kodolreaktora veidotājiem un uzskata, ka Latvijai ir jāiesaistās kādā no kaimiņos topošajiem AES projektiem, iespējams, jādomā par modernas AES veidošanu pašiem. «Mums, Baltijas valstīm, būtu ļoti izdevīga viena lielas jaudas stacija, jo ar mazākām jaudām efektivitāte samazinās,» uzsver V. Gavars. Pašlaik pasaulē gan top jauna AES tehnoloģija (t.s. 4. paaudzes AES), kur būtiski uzlabota drošība un efektivitāte arī mazākas jaudas stacijām.
Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis uzskata, ka Latvija teorētiski varētu apsvērt pati savas AES attīstīšanu, bet par šādu soli vispirms nepieciešama politiska izšķiršanās. «Lēmums par to, vai Latvijai nepieciešams attīstīt savu AES, būtu jāpieņem tikai pēc tam, kad sapratīsim, kāda ir Latvijas iekšējā kapacitāte elektroenerģijas ražošanas jomā. Tas attiecas arī uz ražošanu no tādiem avotiem kā, piemēram, biomasa un vējš,» norāda J. Ekmanis.