oktobrī, Baltijas valstīm nav labvēlīgs, jo tas paredz nelielu tiešmaksājumu palielinājumu, bet saglabā būtisku atšķirību starp maksājumiem zemniekiem Eiropas dienvidos un ziemeļos. Trešdien Baltijas zemnieki plāno piketēt gan Briselē, gan Tallinā, Rīgā un Viļņā, bet galvenā cīņa par tiešmaksājumu palielinājumu gaidāma nākamgad, kad reformu vētīs Eiropas Parlaments (EP).
Atšķirībā no cīņas par Kohēzijas fonda līdzekļiem, kur Latvijai draud samazinājums viena miljarda eiro apmērā (periodā no 2014. līdz 2020. gadam) un Baltijas valstis atbalsta arī Ungārija, centienos panākt taisnīgāku attieksmi lauksaimniecības jomā baltieši var palikt vieni paši.
EK piedāvājums
Izvirzot skanīgus un atbalstāmus mērķus par taisnīgāku attieksmi pret visām dalībvalstīm, EK pērn novembrī publiskoja viedokli par lauksaimniecības politiku nākotnē. Šā gada 29. jūnijā Baltijas lauksaimnieki uzzināja, ka cerības par taisnīgāku attieksmi zudušas, jo EK daudzgadu budžetā solītās pārmaiņas nebija paredzētas. «Tas mums bija liels šoks,» atzīst Zemkopības ministrijas Starptautisko lietu un stratēģijas analīzes departamenta direktora vietnieks Jānis Briedis.
Latvijas gadījumā EK piedāvājums ir aptuveni 144 eiro par hektāru, kas 2017. gadā būtu vien aptuveni puse no ES dalībvalstīs vidējā tiešmaksājumu līmeņa, bet no Nīderlandes, Beļģijas, Itālijas zemniekiem mēs aizvien vēl atpaliktu aptuveni trīs reizes. Turklāt EK projekts paredz pakāpenisku tiešmaksājumu palielinājumu līdz 2020. vai pat 2028. gadam, kas Baltijas valstu situāciju faktiski pasliktina. No 2013. gada vairs nedrīkstēsim tiešmaksājumus papildināt no valsts budžeta, un zemnieki dažus gadus saņemtu pat mazāk nekā pašlaik.
EK piedāvājums aizvien vēl balstīts uz novecojušiem 90. gadu nogales datiem, bet tas bija vissliktākais laiks Latvijas lauksaimniecībā pēc neatkarības atgūšanas un šobrīd neatbilst realitātei. Pieaugot lauksaimniecībā izmantojamajai zemei, katram zemniekam saņemamais tiešmaksājums var sarukt.
Latvijas prasības
«Runa ir par aptuveni vienu miljardu latu nākamajā finanšu periodā,» norāda konsultatīvās organizācijas Eiropas ekonomisko un sociālo lietu komitejas loceklis Armands Krauze, raksturojot Latvijas lauku atbalstam papildus nepieciešamo summu. Uzstājoties konferencē, ko par ES lauksaimniecības politikas reformu bija sarīkojušas vairākas lauksaimnieku organizācijas, viņš aicina domāt par asāku un noteiktāku rīcību, citādi Brisele mūs var nesadzirdēt. Arī EP deputāte Sandra Kalniete (Vienotība), kura uzņēmusies koordinēt baltiešu cīņu par taisnīgākiem maksājumiem lauksaimniekiem, atzīst, ka sabiedroto mums nav daudz, iespējams, Baltijas valstīm būs jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem. Cerības, ka atbalsts gaidāms no ietekmīgās Polijas, ir mazinājušās, tomēr tā saucamās «vecās Eiropas» valstis nav ieinteresētas būtiski mainīt esošo sistēmu, jo saņem krietni lielākus tiešmaksājumus, kas vēlāk izpaužas lauksaimniecības ražošanas konkurētspējā. «Kuluāru sarunās daudzas valstis mūs atbalsta, bet, kad ir gala balsojumi, tas mainās,» atzīst J. Briedis.
Nozīmīgākās Latvijas prasības: mainīt tiešmaksājumu aprēķina kārtību, ņemot vērā aktuālos IKP datus, lauksaimniecības zemes uzturēšanas izmaksas un lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību. Lai panāktu vienlīdzīgu konkurenci, jāievieš tiešmaksājumu «svārstību koridors» 90% līdz 120% apmērā no ES vidējā. Tas nozīmētu būtisku maksājumu pieaugumu Baltijas valstīm un jūtamu samazinājumu Beļģijas, Nīderlandes, Itālijas, Grieķijas zemniekiem. Tas būtu aptuveni 241 eiro par hektāru jeb par aptuveni 100 eiro vairāk, nekā piedāvāts EK dokumenta projektā.
Maksājumu izlīdzināšanai līdz 90% no vidējā Eiropai izmaksātu vien 4,09% no kopējā lauksaimniecības atbalstam plānotā budžeta 2014. - 2020. gadam, norāda Zemnieku Saeimas valdes locekle Maira Dzelzkalēja.«Arguments, ar ko bieži sastopamies no lielajām Eiropas valstīm, ir zemas ražošanas izmaksas, kas it kā esot Baltijas valstīs, tāpēc tiešmaksājumi varot būt mazāki. Situācija ir tieši pretēja - Eurostat dati liecina, ka Latvijā šīs izmaksas ir nedaudz virs vidējā ES līmeņa, bet tiešmaksājumi atpaliek vairākkārt,» uzver M. Dzelzkalēja.
Jācīnās par budžetu
12. oktobra pikets Briselē un Baltijas valstu deputātu tikšanās, lai vienotos par kopīgu nostāju (organizē S. Kalniete), ir pirmais solis garākā cīņā, kas ilgs visu 2012. gadu. Pēc 12. oktobra prezentācijas reformas piedāvājums - kopumā septiņi tiesību akti - nonāks EP. Katram no tiem tiks norīkots īpašs atbildīgais par ziņojuma sagatavošanu, un viņa izpratne par Baltijas valstu jautājumu būs īpaši nozīmīga. Iespējamie šo ziņojumu rakstītāji jau ir zināmi, un «viņi mūsu situāciju labi zina,» saka J. Briedis.
Uz nozīmīgiem lēmumiem noteikti nevaram cerēt līdz Francijas prezidenta vēlēšanām, kas notiks nākamgad aprīlī. Nedrīkst aizmirst, ka lauksaimniecības reformas var notikt tikai ciešā sasaistē ar jauno ES budžetu (2014. - 2020. gads), par kuru gaidāmas asas diskusijas visa nākamā gada laikā, iespējams, arī 2013. gadā. Komentējot budžeta tapšanu, S. Kalniete norāda, ka nule publiskotais EK piedāvājums par miljardu eiro samazināt Latvijai finansējumu no ES fondiem, «ir nesaprotams lēmums, kas nekādi nav pamatojams.» Viņasprāt, ja EK piedāvājumu neizdosies mainīt, Latvijas premjeram var nākties izmantot tiesības bloķēt budžeta pieņemšanu Eiropas Padomē.
Tiekoties ar EP Lauksaimniecības komitejas locekļiem, Baltijas valstu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji sastapuši dzirdīgas ausis, taču ne dedzīgu atbalstu, atzina M. Dzelzkalēja. Vācijas pārstāvis Alberts Dess atzinis, ka kopējā lauksaimniecības politika nav taisnīga un būtu reformējama, līdzīgu viedokli paudis arī no Portugāles ievēlētais Luiss Manuels Kopola Santos. Deputāti ieteikuši rīkot skanīgas protesta akcijas un no savām prasībām neatkāpties.
Domā par lobiju
«Neko neieguldot, uz ļoti labu rezultātu cerēt grūti,» saka M. Dzelzkalēja, rosinot papildus valsts aktivitātēm domāt arī par profesionāla lobija piesaisti Baltijas valstu pozīcijas aizstāvībai. EP deputāts Alfrēds Rubiks domā, ka valstij būtu ar šo jautājumu jātiek galā pašai, jo lobija piesaiste «izklausās pēc valsts vadīšanas mazspējas.» S. Kalniete uzskata, ka šis ir apsverams lēmums, bet «tas ir uzmanīgi jāvērtē, jo no pieredzes zinu, ka Briseles lobisti bieži vien pieprasa ievērojamu samaksu, un ir grūti konstatēt, cik lielā mērā tieši viņi spējuši ietekmēt lēmumus.»