Bet diemžēl tas nav tik vienkārši. Ja kāds paņem ne savu naudu no seifa vai par nodokļu naudu uzsauc kolēģiem banketu, tas ir viegli pierādāms fakts. Ar valsts nozagšanu ir daudz sarežģītāk. Valsts nozagšana ir mafioza, tā ir sistēmiska, un līdz ar to konceptuālas ir arī grūtības, jo neviens cits kā pati sistēma jeb valsts to atklāt, pārtraukt un sodīt nevar. Ja valsts ir nozagta, nav jau runa tikai par naudu, bet gan par varu - valstij ir nozagta, atvilta varēšana sevi uzturēt un aizstāvēt. Tā ir ne mazāk kā velnišķīga viltība, ideāls loģiskais aplis, mūžīgais dzinējs biznesa plānam SIA _Valsts_, ko domājas novilkuši dižkampēji.
Tomēr, lai cik viltīgs, zaglis paliek zaglis, un, lai cik augstā līgā tas iedomātos sevi spēlējam, viņš vai viņa nenoturēsies, ja redzēs izdevību nozagt arī samērā «pa mazam». Ja par valsts nozagšanu pašlaik kādu saukt pie atbildības ir grūti, gan jau atradīsies mazāki nodarījumi, par kuriem varēs, bet tad nu to jādara «pēc pilnas programmas». Līdzīgi kā hrestomātiskajā gangstera Ala Kapones gadījumā. Viņš bija pārliku izmanīgs, lai tiktu tiesāts par bandītismu, tāpēc tika apsūdzēts un notiesāts par nodokļu nemaksāšanu, turklāt tik pamatīgi, ka tas bija trieciens uz neatlabšanu arī viņa bandītiskajai ietekmei un varai.
Tauta liek lielu cerību uz Ģenerālprokuratūru, uz Valsts kontroli, uz KNAB, un ne velti. Valsts prezidenta lietotais eifēmiskais «mēs», kas darbosies, «atklājot nelikumības un viltīgās shēmas, pieprasot atbildību», lai attīrītu «Latviju no šīs sērgas» (lasi - korupcijas), pilnīgi noteikti attiecas uz šiem valsts varas īstenotājiem. Tomēr ne tikai. Šis «mēs» ir arī burtiski ikviens Latvijas iedzīvotājs, jo sevišķi balsstiesīgais. Acīmredzamais ir acīmredzams. Nekāda tiesa nav vajadzīga, lai tu pēc pāris ticamiem faktiem, kas atspoguļoti plašsaziņā, izdarītu secinājumus un nebalsotu Saeimas vēlēšanās ne par lielākajiem kretīniem, ne tiem, kas taisās pēc šāda principa veidot valsts un pašvaldību politiku. Mums katram ir atmiņa un saprāts. Liksim to lietā!
Nav tā, ka Latvija «caur straujas augšupejas gadiem nonāca līdz skarbajai šodienai», kā uzrunā, manuprāt, šoreiz gan neveikli izteicās prezidents. «Trekno gadu» nav bijis! Šai ziņā jāpiekrīt Valda Dombrovska teiktajam, ka «šķietamā labklājība un pārticība nereti ir izrādījusies aizņemta - par dārgu cenu un uz īsu brīdi». Protams, bija augšupeja, bija un ir attīstība, bet tās patiesais lielums ir redzams mūsu pašreizējā (ne)spējā tikt galā ar krīzi. Kur tad ir tas ekonomiskais treknums, ko savos treknajos gados acīmredzot ir uzkrājuši citviet pasaulē? Ja tas būtu bijis kaut necik pieminēšanas vērts, tad nekur nebūtu tik strauji pazudis, ka nu, no Ministru kabineta ar budžeta portfelīti ejot uz Saeimu, jāizmet līkums caur SVF. Latvijas ekonomikai ne tikai nav tauku, bet šur tur arī muskuļaudi ir kampēju nograuzti līdz kaulam. Neļaujieties demagogiem, kas plikšķina sev uz pleca: mūsu laikā gan viss rullēja. Un jo tuvāk Saeimas vēlēšanu urnām, jo vairāk tiem neļaujieties.
Ministru prezidents svētku uzrunā arī sacīja: «Jāatzīst, ka ikvienas krīzes cēloņi vispirms jāmeklē mūsu pašu domās un attieksmē. Ekonomika tam ir tikai sekas.» Valsts ekonomikas burbuli veidojuši ļoti daudzi sīki burbulīši, lielam skaitam Latvijas iedzīvotāju aizņemoties bezatbildīgi. Kārotās labklājības pazīmes dažnedažādu ekstravaganču formā esam dabūjuši, tikai bez pašas labklājības, un nu izrādās, ka daudzas no tām ir ņemtas uz pēcapmaksu. Tomēr, kā teica Dombrovskis, «ekonomika .. ir tikai sekas». Krīze ir galvā jeb aplamajos pieņēmumos.
Tikai žēl, ka ar apcerīgu galvas sakārtošanu nodarboties neviens neļaus. Un ar ieteikto paņēmienu «padomāt par Latviju» arī nepietiks. Atšķirībā no tuvākiem un tālākiem kaimiņiem (ja negribat atkal teikt: igauņiem) izglītības, medicīnas un kuras katras citas sistēmas sakārtošanā mums kaut kā ir iegadījies smagās piezemēšanās variants. Visai lielā mērā tāpēc, ka valsts resursi (ne vien nauda, bet, protams, arī tā), kas bija laikus jāvelta valsts sakārtošanai, bija un aizvien ir nozagti. Tāpēc man ir nelāgas aizdomas, ka diez vai mums derēs Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes valsts svētkos izteiktais priekšlikums partijām: «Ir jānorok Latvijas politikā tik tradicionālais kara cirvis un jāsēžas pie sarunu galda.» Esat, draugi, jau gana sarunājuši. Šeit drīzāk līdzēs tas otrs rīks, ko minēja Zatlers: «Šovakar uz mums skatās Māte Latvija. Turot roku uz zobena.»
Ek, atkal igauņi priekšā... Tomēr, līdzīgi kā nesen Igaunijas prezidents Latvijas Transatlantiskās organizācijas konferencē, citēšu apustuli Pāvilu. Par valsts varu viņš saka: «Ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.»