Taču nu jau kādus gadus desmit cūkpupa ir pārtapusi par aristokrāti tādā nozīmē, ka to ļoti mīl mazākas un lielākas pavārzvaigznes. Tas ir kļuvis par ļoti modernu pākšaugu. Tagad gan pupas gatavo pilnīgi citādi nekā mana ome. Viņa tādas kārtīgi nogatavojušās cūkpupas izvārīja ar visu pāksti, tad lobīja ārā pupas un gaļas maļamajā mašīnā tās samala, pēc tam no šīs pelēkzaļās masas taisīja bumbas, ko ēda ar cepta speķa un krējuma mērci (nabaga kuņģis!).
Mūsdienās lielā cieņā ir nenobriedušas, zaļas pākstis, kurās iekšā kūņojas vēl mīkstas, pasteļzaļas pupiņas. Ja tādas ir novāktas vai iepirktas, faktiski (zvaigžņotie pavāri gan man iebildīs) izpaliek viens no visdarbietilpīgākajiem virtuves pasākumiem - cūkpupu mizošana. Ar to es domāju nevis to atbrīvošanu no pākstīm, bet gan pupas izlobīšanu no virsējā apvalka.
Cūkpupas ir viens no retajiem pākšaugiem, par kuru, apskatot pāksti vien, neko daudz nevar pateikt. Iespējams, padzeltējušā strupulī ir vairāk lietojamu pupu nekā glītā, zaļā un garā pākstī. Kad nu pākstis ir nopirktas (mans tēvs, riktīgs laucinieks, bija šokā, uzzinot, kāda ir to cena Rīgas tirgū) un no tām izlobās lielākoties nobrieduši indivīdi, lai tās būtu lietojamas visos modernajos ēdienos, tās ir jānoloba.
Tādu pupu labākie partneri ir cietie sieri un cūkgaļa, sīpols un ķiploks, piparmētra un kartupelis. Tās kopā ar apceptu cauraudzi un sīpoliem var pievienot ikdienišķajiem ceptajiem kartupeļiem. Cūkpupu savienība ar tādiem ogļhidrātiem kā maize un pasta ir gaumes jautājums. Pirmais variants - ar ķiplociņu, cieto sieru, mazliet citrona sulas un kapātām piparmētrām - man šķiet pārsteidzoši labs, savukārt otrais, manuprāt, ierindojams to ēdienu kategorijā, kas oficiāli tiek saukti par interesantiem, bet aizkulisēs - par negaršīgiem.
Bet, ja nu pie rokas ir tikai vecās resnules, nav vietas nožēlai, ka arī cūkas nav pie rokas. Lai par iedvesmu kalpo visa Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas virtuve, kur izmanto tikai tādas. Es reiz izmēģināju falafelus (tāds kā veģetārais burgera aizstājējs), kur tradicionālo turku zirņu vietā izmantoju novārītas kaltētās cūkpupas (jo pāraugušās te, Holandē, nopirkt ir neiespējami). Tas nav ēdiens, ko izvēlētos ēst sava mūža pēdējās vakariņās (ne tuvu!), bet vismaz verdošu cūkpupu smarža ir stipri labāka par verdošu turku zirņu smaku.
Kā pareizi vārīt cūkpupas? Process ir vienkāršs, tikai ļoti darbietilpīgs - pupas divas trīs minūtes vāra (ja ar visām pākstīm, tad ilgāk), tad, kad tās jau var noturēt pirkstos bez apdedzināšanās riska, ar mazu nazīti iegriež vienā galā un izspiež pupu ārā.