Viņa tikai smaidīja
Kādā brīdī sākās dejas, un visiem bija jāiet dejot. Pīna Bauša, kura uz skatuves spēja radīt dziļas un grandiozas norises, dzīvē bijusi sasaistīts un kautrīgs cilvēks. «Šie mezgli galvā veido milzīgus šķēršļus atraisīties spontanitātei, lai mestos kopīgā dejā,» viņa skaidroja. Tajā vasaras vakarā Krētā Pīnai pieskrējusi maza čigānu meitenīte, ņēmusi aiz rokas un satraukti teikusi kaut ko, ko viņas draudzene pārtulkojusi, un tas bija šis: «Dance, dance, otherwise we are lost.» Turpmāk, kad Pīnai Baušai jautāja - «Kas ir deja?», viņa atbildēja, ka «to tā vispār nevar pateikt...», un tad izstāstīja šo notikumu.
Vima Vendersa filmai Pīna ir 25 gadus sena vēsture. Tā sākās Venēcijā, kur režisors nejauši noskatījās kādu Pīnas Baušas izrādi. Nejauši tāpēc, ka pret dejas mākslu viņš bija vienaldzīgs: «Es varēju novērtēt kaut kādas estētiskas lietas, taču mani tas neinteresēja, jo nekad neradās sajūta, ka dejai ir kāds sakars ar mani.» Pēc pirmās Pīnas Baušas izrādes Vims Venderss apmeklēja pārējās četras: «Es tās noskatījos ar tādu cilvēcisku atdevīgumu, kādu sevī kā skatītājā nekad nebiju nojautis mītam. Es sajutu tajās visdziļāko sakaru ar sevi pašu, tās attiecās tieši uz mani.» Vims Venderss devās pie Pīnas Baušas iepazīties un teica, ka grib kopā ar viņu veidot filmu. Pīna Bauša uz to tikai pasmaidīja. Tā tas turpinājās gadiem. Ik reizi, satiekoties Losandželosā, Parīzē vai Vupertālē, režisors atkārtoja šo uzaicinājumu, savukārt Pīna Bauša tikai smaidīja. Šajos gados savas filmas ar Pīnu Baušu jau bija uzņēmuši Federiko Fellīni un Pedro Almodovars.
Beidzot vienā reizē Pīna Bauša vācu kinomeistara uzaicinājumam vairs neatsmaidīja un teica: «Jā, taisām filmu! Es to labprāt darītu kopā.» Kad Vims Venderss sāka konkrēti domāt, kā to darīt, saprata, ka viņš nezina: «Pīnas Baušas mākslai piemīt tāds dziļums un daudzdimensionalitāte, ka es ar savu divdimensionālo attēlu, par kuru es, šķiet, zinu visu, jo esmu to pamatīgi studējis, neko nevaru iesākt. Starp manu kameru un Pīnas Baušas mākslu ir mūris.»
Tuvplāns dejā un uz ekrāna
Režisors teica, ka viņš sāks darbu, kad zinās, kā to darīt. Gāja gadi, un Pīna Bauša aizvien viņam jautāja: «Vim, kad tu ķersies pie mūsu filmas?» Viņš aizvien atbildēja: «Tad, kad es zināšu, kā to darīt.» To viņš uzzināja 2009. gadā, kad pirmo reizi noskatījās 3D filmu un piezvanīja Pīnai Baušai uzreiz no kinozāles: «Es zinu, kā taisīt mūsu filmu!» 2009. jūnijā Vupertālē bija plānoti pirmie filmēšanas mēģinājumi. Dienu pirms tam, kad režisoram bija jāizbrauc uz Vupertāli filmēt, viņš saņēma ziņu, ka Pīna Bauša ir mirusi. Vims Venderss atteicās no idejas veidot šo filmu.
Horeogrāfes bērēs viņas teātra dejotāji Vimam Vendersam teica: «Rudenī mēs atkal dejosim, un šīm izrādēm vēl ir klāt Pīnas Baušas skatiens. Vim, tev ir jātaisa šī filma. Izveidosim to Pīnai Baušai.» Filma Pīna ir Vima Vendersa un dejotāju veltījums Pīnai Baušai un vienlaikus mēģinājums kinovalodā pārraidīt šo ļoti īpašo mākslas pasauli, kas nelīdzinās nevienai citai.
Formāts 3D nepiedāvā pārdabiskus brīnumus, filma nekļūtu nevērtīgāka, ja būtu uzņemta 2D formātā, taču 3D piemīt īpaša kvalitāte, kas aizvien ir bijusi būtiska Pīnas Baušas mākslai - parādīt tuvplānā cilvēku. Izvilkt viņu ārā no kopējā attēla, padarīt ieraugāmu. Uzdevums, ko sev bija izvirzījis Vims Venderss, - caur 3D formātu pārvarēt plakanību, izveidot telpisku filmu.
Emocijas caur attēliem
Pīnu Baušu vienmēr interesēja cilvēks, nevis estētiski jautājumi. Vupertāles dejas teātra absolūti oriģinālā estētika, pārsteidzošie, nekur neredzētie attēli attīstījās no padziļinātas intereses par saturu. Savā mākslā Pīna Bauša domāja par to, kāpēc cilvēks ir diezgan nelaimīgs, kas ir tas, kas mājo visos cilvēkos un ko mēs saucam par ilgām. Dejotājus Pīna Bauša izvēlējās ne tikai pēc augstākajiem profesionālajiem kritērijiem, bet arī pēc tā, kādi viņi ir cilvēki. Tas arī ļāva Pīnas Baušas teātrim notikt kā brīnumam, jo viņa izvēlējās iekšēji skaistus cilvēkus. Tieši cilvēciskā kvalitāte rada to milzīgo atšķirību, skatoties, piemēram, Pīnas Baušas iestudēto Gluka Orfeju un Eiridīki Parīzes Nacionālajā operā un to pašu izrādi Vupertāles dejas teātra izpildījumā. Parīzes baleta mākslinieki ir visspēcīgākie pasaulē tehniskajā izpildījumā, Vupertāles dejotāji - cilvēciskajā izpildījumā.
Emotion Pictures - tā sauc Vima Vendersa eseju un filmu kritiku grāmatu, kuras daļas viņš rakstīja 60.-70. gados. Realitāte, kas šajā grāmatā parādās starp filmām, ir rakstīta caur dzīva, nenotrulināta cilvēka uztveri. Ko viņš redz un jūt, atrodoties tā saucamajā ikdienas normalitātē, kuru veido bezjēdzīgi uzstādījumi un rosība un kuru vērojot ceļas bezgalīgas skumjas. Ko cilvēks jūt? - tas bija arī Pīnas Baušas fundamentālais jautājums, savas izrādes veidojot un ticot, ka emocijas ir iespējams uz skatuves radīt vēlreiz. Caur attēliem. Emociju attēli - tā varētu saukt arī visas Pīnas Baušas izrādes, šīs ārkārtīgi dīvainās, dzīvās un jūtīgās pasaules.
Viena nianse izmaina visu
Vims Venderss, veidojot filmu Pīna jau bez Pīnas Baušas klātbūtnes, ir nolicis malā visas savas autorkino ambīcijas un mēģinājis turpināt viņas pašas skatienu. Tādu, kāds tas bija Pīnas Baušas vienīgajā pašas veidotajā filmā Ķeizarienes žēlabas/Die Klage der Kaiserin (1989). Vima Vendersa filmā Pīna tie ir Pīnas Baušas pēdējo gadu izrādēs tapušie emociju attēli, ievietoti industriālās Vupertāles eksterjeros un Čīles smilšu kalnos. Pīna Bauša kopā ar Vimu Vendersu gribēja veidot filmu no trijām izrādēm, to vidū - 1975. gadā radītais balets Svētpavasaris/Le sacre du printemps, 1978. gadā radītā Millera kafejnīca/Cafￃﾩ Mￃﾼller un viens no spēcīgākajiem vēlīnajiem darbiem - 2006. gadā tapušais Pilnmēness/Vollmond.
Vims Venderss līdzās šiem darbiem ir pievienojis triptihu Kontakthof - izrādi, kuru Pīna Bauša radīja 1978. gadā ar saviem dejotājiem un 2000. gadā šo pašu izrādes zīmējumu izdzīvoja vēlreiz ar neprofesionāļiem - cilvēkiem vecumā no 65 gadiem. 2008. gadā horeogrāfe šajos pašos emociju attēlos vēlreiz ievietoja neprofesionāļus - pavisam jaunus cilvēkus 14 gadu vecumā. Ievietojot mākslinieku radītos attēlos vienkāršus cilvēkus, Pīna Bauša guva apstiprinājumu tam, ka tie darbojas arī bez mākslinieku klātbūtnes.
Izrāde Cafￃﾩ Mￃﾼller bija viens no diviem iestudējumiem, kuros dejoja pati Pīna Bauša. Kad Vims Venderss uzņēma 3D filmu, Pīnas Baušas vairs nebija, taču bija saglabājušies agrāk filmētu izrāžu ieraksti. Šie reiz radītie emociju attēli ienāk filmā, ļaujot Pīnas Baušas dejai turpināties. «Izrādē Cafￃﾩ Mￃﾼller es vienmēr dejoju aizvērtām acīm. Un tad kādu reizi es sajutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Taču kas? Es ilgi nevarēju tikt atpakaļ vajadzīgajā sajūtā, līdz sapratu, ka šoreiz ar aizvērtām acīm mans skatiens ir raidīts uz leju. Tās ir pavisam savādākas sajūtas, salīdzinot ar skatienu, kas tiek raidīts uz augšu, acīm esot ciet. Viena maza nianse izmaina visu.»