Gandrīz kā muzejā
Nokļūstot viņa birojā tepat Rīgā, jūtos mazliet kā Dabas muzejā - Pētera kabinetā starp dokumentu mapēm mani uzlūko kāds putns ar zilganzaļu spalvu, ikvienu durvju aili grezno iespaidīgas briežu ragu trofejas, bet starp vairākiem biroja galdiem ar spoži melnu kažoku uz divām kājām izslējies Āzijas melnais lācis, kurš nomedīts pirms pieciem gadiem Krievijas austrumos - Habarovskā. Un tā ir tikai maza daļa no mednieka trofeju kolekcijas, kura apskatāma viņa darba vietā, - citās telpās vēl var atrast gan kārtīga atpūtas krēsla lieluma aļņa galvu, gan leopardu, gan muskusvērsi. «Es, godīgi sakot, pat īsti neesmu saskaitījis, cik to trofeju man ir, jo pa visiem šiem gadiem, kopš medīju, jau diezgan daudz sakrājies,» saka Pēteris. Daļa no paša medītajiem zvēriem glabājas viņa mājās, bet daži eksemplāri, piemēram, četrus metrus garais Zambijas krokodils un Sibīrijas alnis, atrodas Latvijas Safari klubā, jo viņu eksponēšanai nav atrastas pietiekami lielas telpas. «Laikam jābūvē medību pils vai izstāžu zāle, kur to visu izvietot,» viņš smej.
Pirmais pēc polārlāča
Latvijas mednieku aprindās Salmanis zināms kā lāču kolekcionārs, viņa kolekcijā ir daudz un dažādu sugu lāči, bet pats vērtīgākais un prestižākais eksemplārs ir polārlācis. Lai gan šī visretāk sastopamā trofeja Pētera īpašumā jau ir gana sen, atmiņas par tās iegūšanu vēl aizvien ir spilgtas. «Iedomājies! Es braucu viens pats kopā ar dažiem vietējiem eskimosiem suņu kamanās tālu aiz polārā loka. Visapkārt ledāji, nav ne koku, ne krūmu, ne apdzīvotu vietu, tikai saule, stiprs vējš un mīnus 35 grādu liels sals,» ziemeļu ainavu uzbur lāču mednieks. Viņam arktiskajos laika apstākļos, meklējot svaigas lāča pēdas, nācies pavadīt desmit dienas. Naktis pārlaistas brezenta teltī ar vaļējām telts durtiņām, jo vienam medniekam vajadzējis cauru nakti sargāt apmetni, lai baltie lāči neuzbruktu un pa nakti viņus visus neapēstu. «Naktī bija tāds vējš, ka likās, kuru katru brīdi plaušas sasals,» salto nakti atminas Pēteris. Salmanis savu lāci atradis piektajā medību dienā, un iegūtās trofejas izmērs esot bijis iespaidīgs: trīs komats astoņi metri liela lāčāda! Bet pašas lāča medības notikušas tā: «Pirmais lāci ieraudzīja vietējais, kas pavadīja mūsu medību grupu. Viņš uzkāpa uz lielas ledus čupas, ar binokļa palīdzību ieraudzīja tālumā melnu punktu un bija pārliecināts, ka piecu kilometru attālumā atrodas lācis. Kad prasīju, kā viņš to tik labi zina, viņš apgalvoja, ka tas melnais punktiņš esot putns, kas seko lācim. (Katram baltajam lācim sekojot putns, maitēdājs, kas kāro lāča medījumu - red.) Tā nu mēs devāmies tajā virzienā un pēc dažiem kilometriem ieraudzījām pašu lāci, kas uz balti spilgtā ledus izskatījās dzeltens.» Latvijas Safari klubā zina stāstīt, ka Pēteris bijis pirmais latvietis, kurš sadomājis braukt uz Kanādas ziemeļiem baltā ķepaiņa medībās. Uz turieni medīt polārlāčus braucot cilvēki no visas pasaules, jo tā ir vienīgā vieta uz pasaules, kur šīs sugas lācis medījams. Šajā brīdī, iztēlojoties šķietami lamzacīgos, pūkainos radījumus, kas bez vainas ņem nelabu galu no piedzīvojumu meklētāja lodes, gribas padiskutēt par medību ētiskumu… «Ir noteikts lāču skaits, cik gadā drīkst nomedīt. Tāpat mednieka samaksātā nauda subsīdijās nonāk pie vietējiem iedzīvotājiem,» skaidro mednieks. «Arī gaļa tiek vietējiem ciema iedzīvotājiem, kuri par to ir ļoti priecīgi un saka paldies, ka tu, lielais, baltais mednieks, esi visam ciematam ēdienu sagādājis.»
Bailes un adrenalīns
Kamēr uz Latvijas mežiem pēc medījuma ierodas citu valstu mednieki, mūsējie meklē piedzīvojumus tālāku zemju nostūros. Vai tad pašiem savu zvēru nav gana? Tomēr apetīte, tā teikt, rodas ēdot, un, kad iepazītas pašmāju mierīgās medību tradīcijas, gribas ko nervus kutinošāku. Medīt ārvalstīs Pēteris sāka, tiklīdz radās tāda iespēja. «Latvijā jau mēs medījam tikai zināmas medījamo dzīvnieku sugas, gribējās jau paskatīties, kā tas process notiek citur, piemēram, kalnos,» viņš teic. Salmanis eksotiskās medību tūrēs dodas vienreiz gadā, vairāk gan nesanākot, jo tas prasa gan laiku, gan līdzekļus. Šādi medību ceļojumi izmaksā vairākus tūkstošus latu, piemēram, Pētera pēdējais brauciens - Sibīrijas aļņa medības Magadanā - izmaksāja 10 tūkstošus eiro. Bet, kā apgalvo pieredzes bagātais mednieks, viesmedībās iztērētā nauda nebūt negarantē, ka tiešām tiksi pie kārotās trofejas. «Vienīgi, ja uz Āfriku dodies medīt iežogotus zvērus, tev ir garantēts medījums, bet es to neatbalstu. Nekad neesmu braucis uz šādām komercmedībām un arī to nedarīšu!» viņš strikti nosaka. Pēterim ir svarīgi, lai medības ir «īstas» - lai klāt ir gan piedzīvojums, gan risks. Viņam medību process ir daudz svarīgāks par rezultātu. «Medības ir process, kurā tu pārvari sevi, it sevišķi tad, ja tās notiek tādās ekstrēmākās vietās kā, piemēram, kalnos, piecu tūkstošu metru augstumā, kad paskriet nevar, jo tiklīdz paspersi pāris soļi straujāk, tā elpa raujas ciet no aukstā un retinātā gaisa,» viņš stāsta. Medniekam ir jābūt labai veselībai un fiziskai sagatavotībai. «Tev ir jābūt gatavam ar kājām dienā noiet 20-30 kilometru, līdzi ir jānes smags ekipējums, un naktis tu parasti pavadīsi teltī vai pat zem klajas debess, nevis viesnīcas mīkstajos pēļos,» pārliecināts par sacīto ir Salmanis. Kad jautāju, vai, medījot tik fiziski un psiholoģiski grūtos apstākļos, nekad nav gribējies atmest tam visam ar roku un pusceļā griezties atpakaļ, Pēteris smejoties saka, ka medījot nekurienes vidū tikt atpakaļ nemaz tik viegli nevar, jo, pirmkārt, tev atpakaļceļš ar kājām tāpat būs jāmēro trīs dienas, otrkārt, ir jāīsteno tas, pēc kā esi atbraucis. Kādu gadījumu, kad bijis ļoti bail, Salmanim ir diezgan grūti nosaukt, kaut gan viņš atzīstas, ka reiz esot mucis no mežacūkas. Arī Āfrikā, slēpnī raugoties uz leopardu kokā, kurš mielojies ar izlikto ēsmu - zebras kāju -, sirds situsies tik strauji, ka viņš ir bijis pārliecināts - šīs skaņas tajā brīdī arī sajutis un dzirdējis lielais kaķis. Tomēr Pēteris uzskata, ka mednieks nekad nedrīkst būt pārdrošs, lai vai cik azartisks tajā brīdī ir medību process. Runājot par bailēm, viņš atminas, kā reiz Āfrikā kāds spāņu kolēģis pamatīgi nobijies: «Nakti guļam salmu būdā, bet te pēkšņi spānis lec pliks no salmu būdas laukā. Viņš pārbijās no melnās meža kobras, kas bija ielīdusi pie koferiem. Šī čūska ir ļoti nežēlīgi indīga, jo indi spļauj acīs, savu upuri padarot aklu. To kobru mums nācās nošaut, lai gan bailes mazākas nekļuva, jo melnās kobras parasti dzīvo pārī, tāpēc bija jābūt uzmanīgiem, lai otrai nejauši neuzmītu. Bet kā tu Āfrikas tumšajās naktīs melno kobru pamanīsi?»
Medības ir dzīvesveids
Lai gan Pēteris piedzīvojis ne mazums eksotikas ārvalstu medību turēs, tas nenozīmē, ka Latvijā viņam medīt kļuvis neinteresanti. Iestājoties medību sezonai, viņš uz mežu dodas katru nedēļu, bet, kolektīvo medību sezonas laikā medību rīki tiek likti lietā pat divas vai trīs reizes nedēļā. «Medības man ir dzīvesveids, tiklīdz aizveru darba kabineta durvis ciet, tā dodos uz mežu, prom no visiem darbiem, no visiem kreņķiem,» atzīst Pēteris. «Nav jau obligāti katru vakaru jānāk mājās ar stirnu pār plecu, lai gan, ja trāpās labs un skaists medījums, tas uzlādē uz ilgu laiku.» Viņam galvenais ir būt dabā, jo tikai tur viņš var sakārtot prātu, smelties enerģiju un piedzīvot galvu reibinošus piedzīvojumus.