Diemžēl mūsdienās ilgs mūžs un novecošana pārāk bieži tiek klasificēta kā problēma. Individuālistiskās filozofijas rezultātā samazinās dzimstība un ģimenes arvien mazāk pilda vēsturiski nozīmīgo paaudžu integrācijas lomu. Vecākās paaudzes cilvēkiem draud briesmas nonākt izolācijā, jo vēlme cilvēku vērtēt pēc viņa ekonomiskās produktivitātes seniorus nostāda neizdevīgā pozīcijā.
Patiesībā vecums ir Dieva dāvana, par kuru ir iespējams priecāties un kuru var izmantot auglīgi. Ja mēs ielūkojamies Svētajos Rakstos, tad redzam, ka liels vecums tiek uztverts kā Dieva labvēlības zīme. Tas atklājas Abrahama un Sāras, Mozus, Elizabetes un Zaharijas un daudzu citu Dievam uzticīgo kalpu dzīvēs - tieši vecumdienās viņiem tika uzticēts kāds būtisks uzdevums. 92. psalmā lasām: «Taisnais zaļo kā palma, aug kā Libanona ciedrs... Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi, lai paustu, ka Tas Kungs ir taisns.» (13, 15-16) Šie vārdi parāda, ka Dievs katra cilvēka dzīves posmu uzskata par jēgpilnu un vērtīgu.
Kā nodrošināt, lai cilvēks dzīves nogalē pēc iespējas ilgāk ir neatkarīgs un aktīvs? Pirmkārt, ir jāpārvar kārdinājums noslēgties sevī un sākt uzskatīt, ka es neesmu nevienam vajadzīgs. Ir jāizmanto iespējas izglītoties, rodot intelektuālu stimulu, kā arī jārūpējas par garīgo vajadzību apmierināšanu. Saskaroties ar slimības, vientulības vai citu apstākļu izraisītām ciešanām, aicinu tās pieņemt un savienot ar Kristus ciešanām pie krusta, tās upurējot Latvijas garīgās atdzimšanas nodomā. Benedikts XVI ir teicis: «Spēja pieņemt ciešanas un tos, kuri cieš, ir cilvēka cilvēcības mērs.»
Dārgie seniori!
Novēlu jums šais Ziemsvētkos piedzīvot to, ka aizkars starp dievišķo un redzamo pasauli paveras un stiprina jūs tālākajā dzīves ceļā, piepildot sirdis ar mieru un prieku. Novēlu jums arī piedzīvot sadraudzību ar jums tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem.
Lai Dievs jūs svētī!