Nebaidīšos teikt, ka sāpēs tik tiešām pulsē visa Latvija. Vai ik uz soļa - trolejbusā, autobusā, savā darbavietā, rindā pie ārsta, veikalā - dzirdu kādu runājam par šiem traģiskajiem notikumiem.
«Un pareizi vien ir, par to ir jārunā,» saka psihoterapeits Agris Grava. Viņš tikai uzsver, ka labi ir zināt, kur runāt un ar ko runāt. Iespējams, jāmeklē speciālista palīdzība, un to piedāvā daudzi psihologi, bez maksas. Svarīgi ir pieņemt savas emocijas. «Neko nevajag atstāt sevī. Tas nepāries vienā divās dienās,» viņš uzsver. Tāpat A. Grava atgādina, ka jebkura reakcija, pat agresija, ja vien tā nav vērsta pret kādu konkrētu personu, šajā situācijā ir adekvāta.
Kā sadzīvot ar nāvi? Cik daudz domāt arī par savu pēdējo dienu?
Valstiskā krīze
Psihoterapeits Agris Grava uzskata, ka pēc Zolitūdes notikumiem emocionālā krīze tik tiešām ir visiem. Viņaprāt, katra cilvēka dvēseles pārdzīvojums ir dziļš, jo pie traģiskā notikuma vainīga ir valstī esošā sistēma, ko atzīst valdības vīri un būvniecības nozares eksperti. Tas netieši atgādina, ka šo sistēmu esam radījuši mēs paši un arīdzan paši esam tās sastāvdaļa.
Psihoterapeits uzsver, ka šī apziņa padziļina pārdzīvojumus, jo saprotam, ka dzīvojam «nestabilā vidē». Tāpat viņš norāda - tas, kā pārvaram iepriekšējo krīzi, atsaucas uz esošo.
Piemēram, zinām, ka ekonomiskās recesijas laikā tika pieprasīts savilkt jostu. «Cilvēki arī savilka jostas, pacieta neērtības. Tomēr vēlāk izrādījās, ka citi nevis savilka jostu, bet gan palielināja sev algas.» Valstiska krīze ir ilga un atsaucas uz katru individuāli.
«Es trāpīgi citēšu savas kolēģes teikto: tas, kas notiek, ir izkopts ļaunums. Cilvēks atrodas slimā vidē. Piemēram, redzam, ka saņemt honorāru par darbu ir svarīgāk nekā darba kvalitāte. Tas sāp.» Psihologs uzsver - lai kā arī būtu, tomēr no krīzes cilvēks vienmēr iziet ar zemāku vai lielāku potenciālu. Viņš iesaka katram uzdot jautājumu sev: ko varu darīt? Kas ar mani notiek?
Turi namu kārtībā
Šis notikums ir aktualizējis arīdzan jautājumu par mūsu pašu mirstību. Piedzīvojot iekšējo rezonansi, cilvēks uzdod sev jautājumu: kas būtu, ja būtu (es tajā vietā - red.)?
«Atgādina arī to, ka mēs nevaram paredzēt visu, ka nāve var atnākt katrā brīdī,» saka arī psihoterapeits Ansis Jurģis Stabiņģis. «Turi savu namu kārtībā, jo tu nezini, kad Dievs tevi pasauks pie sevis,» viņš citē kādas saimnieces izšūtu padomu uz sedziņas. «Tas nozīmē dzīvot katru mirkli kā pēdējo. Un, lai tā būtu, ir divas iespējas - dzīvot apzināti, kvalitatīvi vai arī dzīvot ar attieksmi «aiz manis kaut ūdens plūdi». Cilvēki var izvēlēties vienu vai otru variantu.»
Jautāts, vai šādas apņemšanās - izbaudīt dzīvi līdz galam -, kas pieņemtas traģisku notikumu kontekstā, nebūs īslaicīgas, Stabiņģis atbild, ka tas atkarīgs no katra personiskā brieduma: «Nobriedušiem cilvēkiem izmaiņas būs būtiskākas. Nenobrieduši nav gatavi ar to sastapties, līdz ar to apņemšanās pāries. Vai arī tiks noslīcinātas, piemēram, alkoholā, televīzijas pārraidēs un noklusinātas citos veidos.»
Cerības vēsts
Pētījumu par to, cik daudz un bieži cilvēks domā par savu nāves stundu, nav, saka A. J. Stabiņģis. Viņš uzskata, ka mūsu sabiedrībā par to domā par maz, un stāsta, ka daudzās senajās kultūrās pastāv teiciens «Atceries par nāvi (memento mori).»
«Tā ir nopietna izturēšanās pret pastaro tiesu, ja, piemēram, netic pārdzimšanai, vai pret karmas likumu, ja tic pārdzimšanai. Tas ir kā atgādinājums, ka par to ir jādomā. Mūsdienās tas ir tik aktuāli kā nekad iepriekš, jo nāve vairs nav ikdiena - tā ir nostumta TV ekrānos, atdota pansionātos vai ārstu rokās. Cilvēka nāve tiek uzskatīta kā kaut kas nedabisks, kā kļūda. Valda doma, ka nāve - tā ir anomālija, ar ko ārsti visdrīzāk tiks galā,» saka A. J. Stabiņģis.
«Runājot visas Eiropas sabiedrības kontekstā, vēsturiski ideja par nāvi bija saistīta ar divām galējībām, viena no tām - visu laiku domāt, runāt par nāvi,» stāsta priesteris Ilmārs Tolstovs.
Viņš teic, ka šāda domāšana spilgti atspoguļojas viduslaiku gleznojumus, kur parādās elles, nāves, pastarās tiesas tēlojumi. «Ja cilvēks pārāk daudz domā par nāvi, vēl jauns būdams, tad iemesls varētu būt psiholoģisks vai arī garīgs, tā saucamais nāves gars,» viņš saka.
Otra galējība esot nāves tematiku izslēgt vispār, izstumt no savas dzīves. Priesteris stāsta, ka tieši mūsdienām raksturīga otra tendence, īpaši runājot par eitanāziju. Kristīgais skatījums esot zelta vidusceļš.
«Mūsdienu liberāli laiciskajā sabiedrībā ir neērti runāt par nāves tematiku, jo nāve mums liek uzdot jautājumus - kādēļ es dzīvoju?» stāsta I. Tolstovs. «Kāda ir manas dzīves jēga? Kas notiks ar mani pēc nāves? Tomēr kristietībā ir kāds spēcīgs paradokss - «Nāve ir aprīta uzvarā!» (1. Kor 15, 54). Kristus ir uzvarējis nāvi. Mums ir cerība. Mūsu dzīve nebeidzas ar kapu kopiņu. Mums†ir sagatavots kas vairāk - mūžīgā dzīve, debesis, dzīve kopā ar Dievu. Un tā ir mūsu cerības vēsts pasaulei,» atgādina priesteris.
Ja laimīgs ir dzīvē
Reiz man kāds cilvēks novēlēja, lai man būtu laimīga nāve. Man ir priekšstati par to, kādu to vēlos sev. Tāpēc jautāju Ansim Jurģim Stabiņģim: vai ir pētīts - kāda ir laimīga nāve?
Psihoterapeits stāsta, ka, domājot par pareizu nomiršanu, cilvēku domas atšķiras. Vieni uzskata, ka pareizi ir nomirt, zinot, ka mirsi, sagatavojoties, neatstājot nepadarītas lietas. Savukārt citi uzskata, ka pareizāk ir nomirt uzreiz - nemokoties, nezinot, pēkšņi. «Par laimīgu nāvi domājot, visdrīzāk ir jārunā par saistību starp dzīvi un nāvi,» viņš saka.
«Ja cilvēks dzīvo pilnu dzīvi, tad visdrīzāk viņš no nāves nebaidās. Ja cilvēks ir laimīgs dzīvē -bet patiesi laimīgs, nevis aizvietojis laimi ar baudu, tad arī nāve būs laimīga. Jo bailes no nāves ir tieši saistītas ar bailēm no dzīves,» uzskata A. J. Stabiņģis.