2012. gads - izšķirošs
Lai 2014. gada 1. janvārī Latvijas veikalos varētu norēķināties ar eiro, mums izšķirošs ir nākamā gada budžets un inflācijas līmenis nākamajā gadā. Jautājums par Latvijas iekļaušanu eirozonā ES institūcijās varētu tikt skatīts 2013. gada vasarā, ņemot vērā ekonomikas indikatorus par 2012. gadu, 2013. gada sākumu.
Aktuālākie jautājumi, kas būs jāatrisina Latvijai, ir budžeta deficīta samazināšana zem 3% (pašlaik plānotais budžeta samazināšanas apjoms ir 150-180 miljoni latu 2012. gadā) un inflācijas ierobežošana. Starp šiem diviem kritērijiem var veidoties pretruna, jo budžeta deficīta mazināšanai tiek celti nodokļi, kas savukārt ceļ cenu līmeni. Latvijas Banka (LB) uzsver, ka jau šā gada martā brīdinājusi valdību par nodokļu paaugstināšanas bīstamību šajā kontekstā.
Latvijas Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks norāda, ka eirozonā var iestāties divos veidos, - var «piežmiegt» ekonomiku, lai iekļautos eiro ieviešanas kritērijos, vai censties panākt ekonomikas izaugsmi. «Pašlaik diemžēl izskatās, ka vairāk ejam to pirmo ceļu, jo budžetu konsolidējam uz nodokļu palielināšanas un vienkāršotas izdevumu samazināšanas rēķina. Bez dziļāka funktiera.» Turklāt, ja tiek runāts par Eiropas līmeņa dzīves kvalitātes sasniegšanu, Latvijas ekonomikai būtu jāaug straujāk, kas parasti nozīmē arī augstāku inflāciju.
Cerēt uz Māstrihtas kritēriju maiņu nebūtu pareizi un ir jācenšas izpildīt esošos, norāda M. Kazāks. Līdzīgi domā arī LB: «Ja izpildām Māstrihtas kritērijus, izpildām mājasdarbus, kas jebkurā gadījumā būs ļoti labi mūsu ekonomikai,» Dienai norādīja LB Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Kārlis Bauze. Galvenā uzmanība, viņaprāt, jāpievērš budžeta deficīta samazināšanai līdz 2,5%.
Neieviešanas cena
Komentējot argumentu, ka, ieviešot eiro, Latvija zaudē būtisku monetārās politikas instrumentu, M. Kazāks uzver, ka nozīmīgāks ir jautājums par ekonomikas struktūras sakārtošanu, nevis par valūtas kursa politiku: «Pat ja mēs lemtu par peldošu valūtas kursu, vai mums izglītības sistēmā, veselības aprūpē kas radikāli mainītos?» Viņaprāt, iedzīvotāju lielākais ieguvums no pievienošanās eirozonai būs spēcīgāka ekonomika, eksporta pieaugums, lielāks investīciju apjoms. «Eiro pats par sevi nav panaceja. Tā ir kvalitātes zīme, kas raksturo sabalansētu ekonomiku.»
Savukārt ekonomists J. Ošlejs ir pārliecināts, ka Latvija pieļāvusi kļūdu, izvēloties virzību uz eiro. «Valstij nauda, protams, jātērē racionāli, taču valsts tēriņu samazināšana nozīmē ekonomikas sašaurināšanu. Latvijai tas ir bīstami.» Viņaprāt, galvenā eiro radītā problēma būs cenu pieauguma trieciens Latvijas eksportētāju konkurētspējai: «Eiro ir piemērots bagātām valstīm. Mums būtu vērts iestāties tikai tad, ja ES tiek ieviesta dziļāka centralizācija.»
M. Kazāks domā, ka Latvijai ir būtiski ieviest eiro tieši 2014. gadā, jo šajā laikā (2014. un 2015. g.) ir lieli valsts aizņēmumu refinansēšanas apjomi - kopā aptuveni 2,2 miljardi latu. Parāda pārfinansēšanas cenas atšķirība varētu būt aptuveni divi procentpunkti. Ar līdzīgiem aprēķiniem nesen nāca klajā arī LB, sakot, ka eiro «neieviešanas cena» varētu sasniegt 1,4 miljardus latu desmit gadu laikā, ko valsts pārmaksātu par parāda apkalpošanu.
Ieviešanas cena
Viedoklis, ka eiro būs viens no Latvijas ekonomikas stabilizatoriem, līdz šim publiskajā telpā skan daudz plašāk un skaļāk par eiro kritiku. Jautāti par būtiskākajiem zaudējumiem, ar ko Latvijai jārēķinās, atsakoties no lata, gan LB, gan Finanšu ministrija (FM) min «emocionālus faktorus». Proti, grūtības atteikties no «savas valūtas» it kā prevalē pār racionāliem zaudējumiem.
Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Pirmkārt, iestājoties eirozonā, jārēķinās ar to, ka mums nāksies iesaistīties grūtībās nonākušu ES valstu glābšanā (protams, arī Latvija varēs paļauties uz atbalstu). M. Kazāks domā, ka šobrīd aktuālās problēmas, piemēram, Grieķijā, līdz 2014. gadam varētu būt daļēji atrisinātas: «Cerams, ka būs notikusi parādu restrukturizācija, atlikšana.» Otrkārt, nodokļu paaugstināšana un valsts tēriņu cirpšana var novest pie ekonomikas sašaurināšanās, nevis gaidītā uzplaukuma (kā žurnālā Rīgas Laiks norāda J. Ošlejs - katrs samazinājuma procents valsts tēriņos rada valsts ekonomikas sarukšanu par aptuveni 0,5%). Treškārt, konkrētas izmaksas saistītas arī ar pāreju uz eiro. Dažādās valstīs tās ir atšķirīgas, piemēram, Slovākijas Nacionālās bankas apkopotā informācija liecina, ka kopējās izmaksas var sasniegt 0,3-0,8% no valsts iekšzemes kopprodukta (valsts un privātā sektora izmaksas kopā).
Valdība marta sākumā uzdeva FM līdz šā gada 30. augustam sagatavot aprēķinu par eiro ieviešanas izmaksām 2013., 2014. gadā. Lielākie publiskā sektora izdevumi varētu būt par IT sistēmu piemērošanu, norāda FM. Otra lielākā izdevumu pozīcija būs sabiedrības informēšana par eiro ieviešanu - vidējās izmaksas citās valstīs bijušas viens eiro uz vienu iedzīvotāju.
Igaunijas Centrālās bankas (ICB) izdevumi par eiro ieviešanu bijuši aptuveni 12,7 miljoni eiro, Dienai atzina ICB preses sekretāre Ingrīda Mita. Igaunijas Finanšu ministrijas tēriņi sasnieguši četrus miljonus eiro. Pāreju uz eiro Igaunijā atbalstīja Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka.