Kad runa ir par Eiropas Savienības finansējumu Latvijai, parasti priekšplānā vīd atziņa, ka mēs saņemam - salīdzinot ar citām dalībvalstīm - netaisnīgi maz. Savukārt, ja runa ir par saņemto summu izlietojumu, iespējamie trūkumi tiek norakstīti uz atsevišķu indivīdu (politiķu, ierēdņu, uzņēmēju) ļaunprātību vai spēju trūkumu. Savukārt konceptuāla izvērtējuma par atdevi no «apgūtās» naudas patiesībā nav, turklāt izskatās, ka mēs tādu īsti negribam, instinktīvi baidoties no nepatīkamiem secinājumiem. Tā teikt, ja pēc visu šo miljonu apēšanas joprojām ir tik daudz nebūšanu (sākot ar ierēdniecības profesionālismu, beidzot ar inovāciju veicināšanu), tad jau laikam kaut kas ar mums nav kārtībā.
Patiesībā analīze un kļūdu konstatēšana nebūtu nekas pazemojošs, jo citām dalībvalstīm nav veicies daudz spožāk (atcerēsimies kaut tūrisma veicināšanas vārdā sabūvētās «viesnīcas» Spānijā, kas izrādījās domātas kontingentam ar visai šaurām un draiskulīgām atpūtas interesēm). Un infrastruktūras attīstības vārdā par valsts naudu sabūvētie tilti uz nekurieni dažos ASV štatos? Tieši tāpēc, ka ar lielas, no gaisa nokritušas naudas apgūšanu rodas problēmas faktiski vienmēr un visur, Eiropa vēlas, lai mēs analīzi tomēr veicam - nevis lai kaut kā speciāli ieriebtu tieši Latvijai. Turklāt, pat ja mums ir tik bezrūpīga attieksme pret «svešo» naudu, neaizmirsīsim, ka, lai to saņemtu, mums jāiegulda arī savējā. Tādēļ ES naudas, kā tagad modīgi teikt, audits būtu noderīgs.