No Stambulas uz Edirni
Šis ceļš uz Eiropu, ko iecienījuši kontrabandisti un nelegālie imigranti, kļuvis par ieejas vārtiem tūkstošiem, no kuriem daļa pēc robežas šķērsošanas līdz pat sešiem mēnešiem spiesti uzturēties pagaidu bēgļu nometnēs, kuras līdzinās cietumam.
Eiropas Savienības institūcijas to zina, taču ekonomiskā krīze šī jautājuma risināšanu aizbīdījusi otrajā plānā.
Aizsargvalnis
Lai apturētu nelegālo imigrantu plūsmu, Grieķijas valdība neatlaidīgi cenšas sākt 10,3 km gara un trīs metrus augsta aizsargvaļņa būvniecību, kam gatava tērēt gandrīz 6 000 000 eiro, neskatoties uz valsts ekonomikas nopietnajām grūtībām. Projektu aizsācis ģenerālis Frangolis Frango un uzrauga Saloniku Aristoteļa universitātes profesori. «Vai tas palīdzēs?» jautāju kādam vietējam, kurš ticis arestēts par intervijas sniegšanu Grieķijas televīzijas kanālam vietā, kur tiks būvēts metāla aizsargvalnis. «Grieķijas policija mani aizturēja filmēšanas laikā. Neko sliktu es nedarīju, tikai pateicu to, ko domāju. Mani iesēdināja cietumā un pēc tam tiesa piesprieda sodu, taču neviens pret mani neliecināja,» baidīdamies no represijām, viņš lūdz neizpaust vārdu.
Orestjada
Policijas iecirkņa vadītājs man parāda videoierakstu, kurā redzams, kā naktī uz plosta Evras upē tiek notverts kāds cilvēku kontrabandas pārvadātājs. Agrāk iecirkņa vadītājs bija iecienījis bildēties slavenās upes krastā, bet pēdējā laikā situācija kļuvusi nopietna, tāpēc fotografēšanās nav vēlama.
Pirms dažām dienām kādā turku blogā parādījās ziņa, kas tika slēpta no žurnālistiem: kāds šāvis no MP 5 mašīnpistoles uz nelegālajiem robežupes šķērsotājiem, vienu cilvēku nogalinot. Šādi ieroči ir arī Frontex (Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadība pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām) bruņojumā. Edirnes mērs, kura pakļautībā esošā teritorijā noziegums izdarīts, taisnojās, ka lieta tiek izmeklēta. Grieķu robežsargi mēdzot raidīt brīdinājuma šāvienus robežpārkāpēju virzienā, šoreiz ir cietušais. «Iespējams, šāvuši vietējie cilvēku kontrabandas tirgoņi,» pauž Orestjadas policijas priekšnieks Georgs Salamags.
Neavisas kukurūzas lauki
Neavisa ir neliels Grieķijas ciemats pie Turcijas robežas. Tajā palikuši tikai daži jaunieši, jo lielākā daļa nevēlas strādāt lauksaimniecībā un devušies uz galvaspilsētu. Palikušie cilvēki dzīvo draudzīgi un bieži satiekas pilsētas bāriņos un kafejnīcās. Viņiem garšo turku kafija un Frappe (liķieris ar ledu), ko vietējie dzer tikpat bieži, cik argentīnieši mates tēju, viņus nesatrauc nelegālie imigranti. Tā ir ikdiena. «Esmu dzirdījis un ēdinājis šos cilvēkus, kuri ierodas pusdzīvi, izvārguši,» stāsta vietējā bāra īpašnieks, pavadošā tulka onkulis, «man žēl, ka viņi nonāk Eiropā. Kādam būtu viņiem jāpastāsta, ka te pie mums ir sliktāk nekā jebkur citur.»
Nelegāļiem, kuriem izdodas šķērsot upi, vēl jānoiet daži kilometri, lai sasniegtu ciematiņu. Imigrantu orientieris ir divas garas antenas un baznīcas tornis. Cilvēki gurdeni slāj cauri nebeidzamajiem kukurūzas laukiem, ik pa laikam atpūšoties. Divu dienu laikā satiku vairākas ģimenes ar bērniem slapstāmies rīsu laukā, imigrantu grupiņas, kas atpūtās ciemata namu pavēnī, tveicīgā pēcpusdienā lielu afgāņu ģimeni ar vairākiem bērniem maldāmies pa Neavisas ieliņām. Atdevu savu vienīgo ūdens pudeli, lai padzirda bērnus. Grieķiem ir siestas laiks un it nemaz neinteresē, kas šajā laikā notiek ārpus viņu mājām. Viens no afgāņiem, kurš stiepj milzīgu mugursomu, runā angliski. Jautāju, kāpēc viņš ar visu ģimeni ieradies Eiropā? «Vēlamies labāku dzīvi. Afganistānā mums nekas nav palicis, mēs esam nelaimīgi, jo karš mums ir atņēmis to mazumiņu, kas mums bija, tādēļ man un ģimenei neatliek nekas cits, kā sākt dzīvi no sākuma.» Pie kāda nama atpūšas bēglis ar vairākiem bērniem un sievu, viņiem beigušās ūdens un pārtikas rezerves. Lūdz, lai piezvanu policijai un paziņoju, lai atbrauc viņiem pakaļ. «Mēs redzējām vairākas policijas mašīnas, taču neviens nelikās ne zinis.» Pamanīju jaunus vīriešus, kuri mērojuši ceļu no Tunisijas. Viņi mēģinājuši apturēt policijas mašīnu un panākt, lai viņus aiztur, taču tas nav izdevies, tāpēc nolēmuši turpināt ceļu līdz Atēnām, kas ir nepilns tūkstotis kilometru. Policijai ir citas prioritātes, viena no tām - uzmanīt žurnālistus.
Televīzijā redzētā Eiropa iedvesmo tūkstošiem afgāņu, somāliešu, irāņu un citu doties uz Stambulu, kur tiek slēgti darījumi par nelegālu pārkļūšanu robežai. Sākumā bēgļus nogādā noliktavās vai spīķeros, no kurienes tumsas aizsegā kravas automašīnās aizved līdz Grieķijas robežai, citi brauc ar satiksmes autobusiem līdz Edirnei vai citai vietai un naktī slepus šķērso robežu pa labības laukiem. Gandrīz ikvienam bēglim nākas maksāt no 200 līdz 2000 eiro cilvēku kontrabandistiem, lai varētu šķērsot Eiropas Savienības robežu.
Orestjadas ciemata policijas priekšnieks Georgs Salamags kritizē Turcijas amatpersonas, jo tās neiesaistās problēmas risināšanā: «Kamēr cilvēkiem atļaus ieceļot Turcijā bez vīzām, šo problēmu neizdosies atrisināt. Turcijai vajadzētu vīzu režīmu ar daudzām valstīm, tādējādi pamazām samazinot nelegālo iebraucēju skaitu. Viss, ko policija var darīt, ir aizturēt viņus un aizvest uz pagaidu nometni Filakio, taču tā jau ir pārpildīta. Mēs tos paturam vienu divas naktis un pēc tam palaižam, cerot, ka viņi dodas uz Atēnām, kur viņiem jāgaida ziņojums par to, vai piešķirts vai atteikts pieprasītais bēgļa status,» viņš bezpalīdzīgi atzīstas.
Trešajā dienā neviens nav mēģinājis šķērsot Evras upi. Uz jautājumu robežsargiem, vai viņi pieļauj, ka Turcijas nelegālo imigrantu kontrabandisti un Grieķijas varas iestāžu ierēdņi un robežsargi sadarbojas, atbildi nesaņēmu. Robežsargi ir apmācīti izvairīties no žurnālistu jautājumiem, vienmēr atbildot: «Es neesmu pilnvarots komentēt šo jautājumu.»
Latvijas robežsargi palīdz
Leitnants Aleksejs Petrovs ir viens no pieciem Grieķijas pierobežā patrulējošajiem Latvijas robežsargiem. Viņam ar kolēģi Anatoliju Veceli uzticēts novērot robežu, izmantojot nakts redzamības ierīci. «Ar ēdināšanu un sadzīves apstākļiem esmu apmierināts, nakts maiņu laikā mēs neesam pakļauti bīstamām operācijām. Ikviens incidents tiek atrisināts mierīgā ceļā,» stāsta Aleksejs.
Grieķijas varas iestādes nepriecājas par Frontex klātbūtni, kas viņiem pamāca, kā sargāt savas valsts robežas. Arī žurnālisti te nav laipni gaidīti, jo apgrūtinot un traucējot varas iestāžu darbu.
Kolekcionē nelegāļu laivas
Niks Evras upi pārzina kā savu kabatu un apstiprina, ka upe ir ļoti bīstama straujā tecējuma un atvaru dēļ. Ziemā ūdens ir stindzinoši auksts, un tie, kuriem izdevies upi pārpeldēt, ir izmirkuši un mirst no aukstuma. Niks piedalās glābšanas darbos. Izdzīvojušie imigranti tiek nodoti varas iestādēm, bet kaimiņš Mehmets mirušos apglabājot tuvējā kalna pakājē, netālu no musulmaņu ciemata Sidiro. kur jau Dieva mierā dus vairāk nekā divsimt musulmaņu un arī kāds kristīgais. Kopš tās dienas, kad kāds grieķu žurnālists visai pasaulei paziņoja, ka Sidiro tikuši atrasti masu kapi, Mehmets pret žurnālistiem izturas atturīgi. «Kas par nekaunīgiem meliem! Es apstiprinu, ka ikviens mirušais tiek apglabāts atsevišķi, nevis vienā bedrē ar visiem pārējiem.»
Bēgļu nometnes
2011. gada 4. septembrī nelegālie imigranti Filakio bēgļu nometnē sadumpojās un aizdedzināja gultas matračus, protestējot pret sliktajiem dzīves apstākļiem. Mana apmeklējuma laikā aizturētie caur mazu, restotu lodziņu kliedza, vienā rokā turot maizes gabalus un ar otru rādot Peace simbolu: «Mēs šeit esam jau sešus mēnešus un esam spiesti dzīvot necilvēcīgos apstākļos.» Nometnes apsardze man pavēlēja: «Klau, pabeidz savu darbu ātri, citādi viņi satrakosies.»
Sufles bēgļu nometnes apsargi īsti nesaprata, uz kādu fotografēšanas atļauju es atsaucos, taču izturējās laipni, piedāvājot man kafiju, kamēr paši malkoja Frappe. Pēc dažiem zvaniem man deva atļauju fotografēt nometnes ārpusi, tomēr sarunāju, ka ļauj pietuvoties arī restēm, aiz kurām atrodas bēgļi. Daži uzreiz vēlējās aprunāties un pastāstīja, ka šeit ieslodzīti jau vairākus mēnešus necilvēcīgos apstākļos, tomēr par apsardzes darbu viņiem nekas slikts nav sakāms. «Ar minimāliem resursiem mēs cenšamies bēgļiem nodrošināt maksimāli labus apstākļus un saprotam, ka šiem ļaudīm ir tiesības uz labāku dzīvi, taču Atēnas mūs nedzird vai negrib dzirdēt,» atklāja viens no ierēdņiem.
Bēgļu nometnē Tihero neticēja, ka man ir atļauja no Atēnām. Tomēr atļāva fotografēt no ārpuses. Šī bēgļu nometne atrodas telpās, kur agrāk tika turētas cūkas. Arī šeit bēgļi uzturas vairākus mēnešus. Dabiskās vajadzības kārto, kur pagadās. Brīvprātīgie no Mediķi bez robežām tobrīd izdala guļammaisus un pārliecinās, vai bēgļi saņēmuši labu pārtiku. No ārpuses izdodas ieraudzīt, cik cieši cits pie cita viņi saspiedušies, saprotu, ka dzīves apstākļi ir briesmīgi.
Dzelzceļa stacijā desmit imigrantu iekārtojušies uz segām. Pamodinu viņus, sakot, ka esmu žurnālists un vēlos parunāties. Apsardze neiebilst, jo arī viņi ir noguruši no absurdās situācijas, kas ikvienam cilvēkam šķiet nepareiza. Puisis no Somālijas sirsnīgi stāsta: «Jau divas diennaktis gaidu vilcienu uz Atēnām, tāpat kā visi pārējie. Pārpeldēju Evras upi kopā ar draugu. Somālijā mums ir dažas upes, un mēs labi peldam. Nevienam neesam maksājuši, lai šķērsotu robežu. Mans mērķis ir iegūt Eiropā ārsta profesiju un atgriezties Somālijā.»
Dažu kilometru attālumā no šejienes kāds Kenijas pilsonis izveidojis vietu, kur dzesēt slāpes par piemiņu savai sievai, kura aizgāja bojā, mēģinot šķērsot Evras upi, lai nokļūtu pie vīra. Tagad viņas mirstīgās atliekas atrodas Sidiro kalna pakājē Mehmeta gādībā.